Kā vientuļajai mammai attiecībās ar bērnu apvienot mātišķo maigumu un stingrību  (1)

"Ģimenē vienotai nostājai par bērnu audzināšanas jautājumiem ir jābūt kā vienai no prioritātēm. Tāpēc ģimenēs, kurās vecāki īsteno "labā un sliktā policista" lomas, bērniem ir apgrūtināta iespēja gūt skaidrību par savu rīcību. Šāda lomu sadale neveicina arī vecāku autoritāti bērnu acīs.

Būtībā prakse uz bērna jautājumu atbildēt ar "ja mamma/tētis atļaus, tad drīkst", bet pašam atbildību neuzņemties, ir manipulācijas, izmantojot bērnu, kam pamatā ir dažāda vecāku motivācija. Taču diemžēl šāda parādība ir jo bieži izplatīta ģimenēs. Pie kam ne vien starp abiem vecākiem, bet bieži vien arī starp vecākiem un vecvecākiem. Ja kāds no ģimenes locekļiem bērnam, piemēram, atļauj spēlēt kādu datorspēli, bet cits to pašu aizliedz, tad bērnam nevar veidoties izpratne par pašas darbības pozitīvajiem vai negatīvajiem aspektiem. Bērns izdara vien secinājumus, ka viens no ģimenes locekļiem ir labs vai gudrs, bet otrs – slikts vai negudrs. Bērna secinājumi atkarīgi no viņa paša tā brīža izpratnes un attieksmes pret attiecīgām darbībām.

Ja ģimenē ir tikai viens no vecākiem, tad nav iespējams saņemt ne otra vecāka atbalstu, ne arī pretēju rīcību. Vecākam, kurš audzina bērnu, pašam jāuzņemas atbildība par savu rīcību un konsekvencēm. Šajā gadījumā tieši konsekventai nostājai ir ļoti liela nozīme. Ir svarīgi, lai bērnam dotie norādījumi vai ierobežojumi nebūtu pretrunīgi. Nav pieļaujami, ka, piemēram, māmiņa, vienu dienu bērnam ļauj spēlēties ar kādu mantu, bet nākamā dienā slikta garastāvokļa dēļ to pašu aizliedz, nesniedzot bērnam saprotamu skaidrojumu. Ļoti svarīgi arī, lai bērnam izvirzītie nosacījumi būtu samērīgi, bērna vecumam un spējām atbilstoši.

Gadās, ka padomu lūdz vecāki, kuri ir pārlieku impulsīvi un reizēm pārspīlē ar kādu aizliegumu bērnam vai citādi. Vēlāk viņi apdomājas un, nožēlodami savu rīcību, vēlas it kā izpirkt savu vainu, bērnam atkal atļaujot kādas pārmērības, kuras citkārt neatbalstītu. Šādi atkal rodas pretrunas bērna izpratnē par to, ko un kā drīkst vai nedrīkst.

Trīs gados bērni piedzīvo vienu no spilgtākajām vecuma posmu krīzēm. Šajā vecumā bērns jūtas pietiekami varošs un spējīgs daudz ko paveikt. Viņš sāk apzināties sevi kā personību un vēlas, lai arī citi to apliecina. Bērns veido attiecības ar pasauli, cenšoties to gan izzināt, gan pakļaut. Tāpēc mazulis bieži ir pārlieku uzstājīgs, mēģinot par katru cenu panākt savu. Tas ir nevis tādēļ, ka viņam tik ļoti būtu nepieciešama kāda lieta vai darbība, bet vairāk, lai izbaudītu vai pārliecinātos par savu ietekmi. Mazuļa fiziskās spējas un izdoma ievērojami pārsniedz viņa zināšanas un saprašanu. Tādēļ šis posms bērnu vecākiem ir krietnu pārbaudījumu laiks, kurā iepazīt arī pašiem sevi.

Jaunajiem vecākiem bieži rodas jautājums, kā savienot mīlestību pret savu bērnu ar stingrību? Atbildot uz šo jautājumu, vēlos vērst vecāku uzmanību uz to, ka patiesa mīlestība pret bērnu jau pati par sevi ietver arī stingrību. Mīlestība pret bērnu nevar izpausties bērna bezatbildīgā lutināšanā un mazuļa iegribu pastāvīgā apmierināšanā. Šāda attieksme pret bērnu vēlama vien jaundzimušā aprūpes periodā, kad tiešām ir nozīmīgi gādāt par bērna labsajūtu. Taču, bērnam pieaugot, jāmainās arī vecāku attieksmei pret savas mīlestības apliecināšanas veidu.

Vecākiem ir pienākums bērnu ne vien apgādāt un aprūpēt, bet arī sargāt un gādāt par viņa attīstību un drošību. Tāpēc bērnam ir jāmāca arī lietu kārtība un sakarības. Bērnam jāapzinās savas darbības vai rīcības sekas, lai, pamazām pieaugot, varētu veidoties par patstāvīgu personību.

Trīsgadnieki parasti ir jau diezgan lieli gudrinieki un visai labi un ātri apgūst dažādas jaunas situācijas. Viņi vēlas visu izmēģināt un pārbaudīt, vecāku pacietību ieskaitot. Mazuļi reizēm ir arī veikli viltnieki un aktieri, ja vajag iežēlināt vecākus kāda kaitīga garduma vai muļķīgas mantiņas iegādei.

Bērni pat mēdz teikt: "Ja nenopirksi man to un to, tad tu mani nemīli vai esi slikta mamma utt." Tieši tāpēc vecākiem ir jābūt skaidrībā par savas rīcības pamatojumu. Bērnam mierīgi var pateikt, piemēram: "Es tev nepirkšu šīs krāsainās konfektes, jo tās ir kaitīgas. Es tevi ļoti mīlu un tāpēc sargāju no kaitīgām lietām." Tieši tāpat var paskaidrot arī dažādus ierobežojumus, kā pārlieku TV skatīšanos u.c. Bērni šādus paskaidrojumus parasti uztver diezgan pozitīvi. Tas rada viņos arī drošības un vecāku patiesas gādības sajūtu. Protams, visam jābūt samērīgi un atbilstošā intonācijā izteiktam.

Jautājuma autore par sevi stāsta, ka audzina savu meitiņu viena un piebilst, ka tā ir bijusi viņas izvēle. Situācija, ka bērns aug nepilnā ģimenē, protams, pati par sevi var šķist skumja un sieviete var izjust arī vainas apziņu par savu rīcību. Tieši vainas apziņa arī bieži ir cēlonis tam, ka vecāki, kas vieni audzina bērnus, vēlēdamies apliecināt bērnam savu mīlestību, aizmirst par stingrību. Ir saprotami, ka vecāki mīlot savus bērnus, vēl viņiem to labāku. Tikai svarīgi ir pašiem būt skaidrībā par to, kas kurā brīdī ir labākais.

Gaidot Mātes dienu, māmiņām, kuras audzina bērnus vienas, Ģimenes attīstības un kultūras centrs "Alise" sadarbībā ar Rīgas domes līdzfinansēto dienas centru "Svētās ģimenes māja" no 25. aprīļa līdz 6. maijam piedāvā bezmaksas konsultācijas iespējas pie speciālista par bērnu audzināšanas un attīstības jautājumiem, kā arī atbalsta konsultācijas pašām māmiņām."