Katrai mājai ir savs stāsts, arī šim koši dzeltenajam namam aiz spilgti zilā žoga.
“Pirms gadiem septiņiem sapratām, ka gribam māju, kur visi varētu dzīvot kopā – mēs ar Janiņu un Ādamu, kam tolaik bija pusotrs gadiņš, un arī mani lielie bērni Jāzeps un Aina. Un pēkšņi atradām šo. Te gan viss bija briesmīgi nolaists, toties salīdzinoši lēts,” smaidot atceras Aigars. Un piebilst, ka vēsturiski šī ēka būvēta kā ugunsdzēsēju depo – vēl tajos laikos, kad brauca ar pajūgiem un lietoja rokas sūkņus. Vēlāk celtne pielāgota militārām vajadzībām, bet padomju gados te ierīkots komunāls miteklis.
Grīdas nolēmuši saglabāt – vairāk nekā simt gadus vecs koks, labi izžuvis un biezs, jo sākotnēji tam taču bija jāiztur gan pajūgs, gan zirgs, bijis vien kārtīgi jānoslīpē. Laika gaitā sabūvētās starpsienas gan izlauzuši un arī telpu pārplānojuši atbilstoši savām sajūtām.
“Paši izdomājām, ko gribam, tiesa, reizēm konsultējāmies arī ar draugiem dizaineriem,” stāsta Aigars.
“Verandas idejas autore ir arhitekte Ilze Liepiņa, viņa izdomāja to piltuves formu, lai piesaistītu vairāk gaismas,” vīra teikto papildina Jana un vedina mūs aplūkot arī otru stāvu, kur izveidotas četras guļamistabas, vannas istaba un plaša darbnīca ar lieliem logiem. Aigars, palūkojies pa vienu no tiem, teic: “Man patīk šī Pārdaugavas sajūta. Klusums un miers. Esam tik vien kā piecpadsmit minūšu braucienā no Rīgas centra, bet sajūta gluži kā laukos. Tā labi un omulīgi.”
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
