Četru bērnu tēvs Agris Gerhards ir vārdos skops, bet ārkārtīgi loģisks, kurš bērnu audzināšanu uzskata par darbu. Pats visu pastāsta, bet sarunas gaitā tomēr vislabākās ir tās minūtes, kurās var sajust plašo emociju gammu. Agra ģimenē bijis viens audžudēls, taču skaitam nav nekādas nozīmes. Vērtējumā – mūsu puika bija ļoti mērķtiecīgs – skan fundamentāls lepnums. Ko vēl var gribēt?
Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.
"Esmu Agris Gerhards. Audžuģimenes statuss mūsu ģimenei jau ir piecus gadus. Bioloģiskie bērni mums ir četri. Divi lieli, viņiem pašiem sava ģimene. Viens ir pusaudzis, viens – astoņgadīgs. Pie mums dzīvo puika. Dzīvoja. Divgadīgs. Mēs viņu audzinājām līdz sešiem gadiem. Tagad viņš ir adoptēts. Ko es ieguvu? Gandarījumu. To, ka esmu palīdzējis kādam mazam bērniņam saprast, kas ir īsta ģimene. Jo ģimene ir tad, kad ir tētis un mamma.
Bioloģiskie vecāki var atteikties no bērna, bet bērnam ir jābūt ģimenē. Man ir gandarījums, kad redzu, ka mans audžubērns mani sauc par tēti, sievu – par mammu, ka var redzēt – viņš attīstās. Tas ir tas gandarījums, kad redzi, kā viņš aug, ka viņš zina, kas ir mīlestība, kas ir laime, ka viņš zina – mēs viņu vienmēr aizstāvēsim. Tas manī rod tādu baltu sajūtu," tā stāsta Agris.
- Stāsts ir skaists, bet man jāvaicā atkal – puisēns tagad ir adoptēts kādā citā ģimenē? Kādēļ tava ģimene puiku neadoptēja?
Mēs esam starpposms starp bioloģiskajiem vecākiem un adoptētāju. Mēs esam izvēlējušies šādu ceļu palīdzēt bērnam.
- Jau viņu pieņemot, rēķinājies ar šo starpposma statusu?
Jā. Bet viņš pie mums bija četrus gadus. Teiksim, jo ilgāks ir tas posms, jo grūtāk no tā bērna ir šķirties. Ir strikti jāsaprot, ka tas ir kā darbs – parādīt bērnam, kas ir ģimene. Lai viņam nevajadzētu augt bērnu namā. Tur audzinātājs nevar dot to lielo mīlestību, ko ģimenē.
- Tu to uztver kā specifisku darbu?
Jā. Pat savus bērnus audzinot, tas ir darbs. Tā nav kaut kāda izklaide, tas ir darbs, lai izveidotu pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Mēs esam latvieši, un vajag savas sabiedrības locekli pacelt augstāk. Man, piemēram, ir kaut kā jocīgi, kad ļoti daudzi adoptēti bērni aizbrauc uz ārzemēm. Vairāk varētu adoptēt Latvijā. Ir ģimenes, kam nav bērnu. Viņi varētu pamēģināt no sākuma kļūt par audžuvecākiem, pēc tam viņi var kļūt par pilntiesīgiem vecākiem.
- Šajā četru gadu posmā tika piedzīvota arī kāda vilšanās?
Nē. Nebija vilšanās. Mums puika bija mērķtiecīgs. Ļoti mērķtiecīgs. Mēs nopirkām riteni, parādījām, kā ir jāmin pedāļi. Viņš uzkāpa un sāka braukt. Tas ir gandarījums. Redzi, ka viņš krīt, ceļas, viņš neraud, brauc un ir priecīgs. Katru dienu. Arī ziemā viņš grib braukt un tad ir jāstāsta, ka ziemā ar riteni nebrauc, jāgaida pavasaris. Tas ir liels gandarījums, redzēt, kā viņš visu ātri iemācās. Bērnu namā, domāju, ka daudz ko iemācīties nevar.
- Viņš tika adoptēts Latvijā?
Jā.
- Kādas tālāk veidojas jūsu attiecības?
(Nopūšas) Mēs sazvanāmies ar mammu, uzturam kontaktus. Bet, pēc mana vērtējuma, mēs nedrīkstam iesaistīties jaunajā ģimenē. Mēs esam tas starpposms. Jā, mēs esam viņu satikuši, bet sirsniņa jau iesāpas, kad viņa vairāk nav pie mums. Bet es redzu, ka viņš ir laimīgs pie jaunās ģimenes, tas ir vienreizēji. Un, kad jaunā mamma pasaka paldies, ka ir fantastisks puika, arī tas ir gandarījums.
- Izšķirsities par vēl kādu?
Domāju, ka jā.
- Tas ir ļoti reti, ka tētis ir redzams šajā audžuģimeņu lokā.
Nu, tas ir tā kā normāli, ka tēvs arī piedalās. Ģimene jau nesastāv tikai no sievietes. Ģimene sastāv no vīrieša un sievietes. Tā ir ģimene.
Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.
Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.
Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.
Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunāsies Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
