Foto: Privātais arhīvs
Omru (īstajā vārdā – Natāliju Džunkovsku) dēvē par dejojošo psiholoģi. Lielāko daļu sava laika viņa pavada, ceļojot pa pasauli un vācot dažādu tautu rituālu un deju tradīcijas, kas saistās ar senajām zināšanām par Dievieti–māti. Vairāk nekā 20 gadus Natālija pēta arī pati savu iekšējo sievieti un dāsni dalās zināšanās ar savām māceklēm. Viņas "arsenālā" ir senslāvu rituāli un dziedājumi, kā arī šamaniskās prakses no dažādām pasaules malām – Meksikas, Peru, Kanādas, Francijas, Āfrikas un Tālo Austrumu valstīm, Jaunzēlandes un Franču Polinēzijas.

Senās cilšu dejas (tribal) Natālijai kļuvušas par sievišķās apziņas pamodināšanas praksi, iespēju pieslēgties savam iekšējā spēka avotam un būt vienmēr enerģijas pilnai. Ir tāds teiciens: skolotājs nav tas, kurš māca, bet tas, pie kura gribas mācīties. To pilnībā varētu attiecināt uz Omru, kuras nodarbībās Latvijā pērnā gada rudenī man laimējās piedalīties. Pēc tam tapa šī saruna, kuras fragmentos vēlos dalīties ar Orākuls.lv lasītājiem.

– Omra – ko šis vārds nozīmē?

Tas ir savienojums no diviem labi pazīstamiem vārdiem: Om – aplis un Ra – gaisma. Gaismas aplis.

– Tu darbojies ar tradīcijām. Vai vari pastāstīt, kas tavā redzējumā ir tradīcija šā vārda visdziļākajā nozīmē?

Man tradīcija ir rituālu apkopojums, iniciācija, kas palīdz cilvēkam iziet cauri kādam noteiktam savas dzīves posmam. Senāk to palīdzēja veikt cilvēki, kuriem piemita noteiktas enerģētiskas kvalitātes, tāpēc šie rituāli un iniciācijas darbojas vēl šodien – tiem piemīt ilglaicīga ietekme arī uz pēctečiem. Kaut kādā ziņā to var salīdzināt ar radiāciju, tikai pozitīvā nozīmē.

Braukājot pa dažādām ciltīm un tautām, es sastopos ar faktu, ka ļaudis var pat nesaprast, kas ir tas, ko viņi glabā un kāpēc. Bet viņos tas ir, un viņi to saudzīgi nodod no mutes mutē. To ir interesanti šifrēt. Jo dziļāka tradīcija, jo vairāk tā pārklājas ar līdzīgām tradīcijām citās pasaules malās. Ir daudz līdzīgu rituālu, dziesmu – tikai vārdi dažādās valodās. Man tas šķita ļoti pārsteidzoši. Iznāk tā – jo senāka tradīcija, jo vairāk tajā ir mums visiem kopīgā.

Foto: Privātais arhīvs

Tradīcijas man palīdz arī ikdienā, piemēram, kad piemetas kāda kaite, sāku dziedāt kādu tautas motīvu un jūtu, ka tas reāli iekustina enerģijas, atjaunina. Svinot Saulgriežus vai citus senos svētkus, cilvēks pievienojas dabas enerģijām, un viņam vieglāk sokas dažādi darbi. Kad es to aptvēru, domāju – ak, Dievs, kāpēc ir jātērē tik daudz pūļu kaut kā sasniegšanai, ja vari vienkārši "uzsēsties uz viļņa", un tevi nes...

– Kad tu dziedi, šķiet, atveras kaut kāda gēnu atmiņa...

Tautas tradīcijās viss ir vienkārši – nav jābeidz nekādas mūzikas skolas, ne arī jāapgūst kādi sarežģīti priekšmeti. Tur viss būvēts uz parastām cilvēciskām emocijām. Pat negatīva emocija var noderēt, lai "nokļūtu uz kādas dziesmas viļņa". Senie cilvēki iesildīja balsi, atdarinot dzīvniekus – tas brīnišķīgi palīdz atrast savu balsi, noti un ritmu.

– Un deja? Ko tev nozīmē tā?

Man pašai deja ir veids, kā dziļi atslābināties, līdz pat būtībai. Kad tas reiz izbaudīts, no tā grūti atteikties, tā kļūst par nepieciešamību. Otrkārt – deja ir "transporta līdzeklis", kas "pārvadā" enerģiju, tā ir 100% garantija pret iesērēšanu: iekšpusē un ārpusē viss sāk kustēties. Kaut mazlietiņ, bet kustēties.

– Kas pie tevis nāk mācīties?

Šajos laikos ir daudz meistarklašu, kurās māca tehniku. Personīgi mani vienmēr interesējusi kustību jēga – kas tām ir pamatā, kā tās ietekmē mūsu fizioloģiju, psihi, enerģētiku. Tas ir tāds zināšanu bezdibenis, kurā ar katru reizi var ielūkoties dziļāk un dziļāk. Daudzi no šiem dejas radītajiem stāvokļiem palīdz nostiprināties sievišķībā, nesaputrot sievišķo sākotni ar vīrišķo. Nekonkurēt un necīnīties ar vīrišķo, bet radīt savienību. Nevis iesaistīties konfliktā, bet rast vienotību ar šo otro pusi.

– Esmu sastapusies ar jautājumu – ko mēs iegūsim pēc Omras treniņa? Par deju tā kā būtu skaidrs, bet – kas mūsos ieslēgsies, kas tiks pārstrādāts?

Droši vien jāsaka – es nevis mācu, bet radu apstākļus, kuros sieviete pati var brīvi darboties. Lai nebūtu bail kļūdīties, kaut ko ne tā izdarīt... Galvenais, ka tev ir sievišķie "instrumenti" – kā attīrīties, savest sevi kārtībā, atslābināties un tā tālāk. Piedrazoji – un pati savāci, nav sevi jāpaļā un jāuztraucas, kurš nu nāks talkā.

Stāstu par dažādām lamatiņām, kas bīstamas, kad enerģija ir ienākusi, bet vēl nav paguvusi adaptēties mūsu ķermenī un apziņā un sāk kārdināt uz kaut kādiem nevajadzīgiem varoņdarbiem.

Teorija ir teorija, bet svarīga loma ir praksei, kad teorija jūtama "uz savas ādas". Tavās nodarbībās es to izjutu un sapratu: meklējot garīgumu, mēs aizmirstam par savu ķermeni – kā to izmantot, kā sadarboties. Mēs pat pārstājam to izjust!

Ļoti bieži šajās nodarbībās ķermenis parāda, kur mēs pašas sev esam palikušas parādā. Tās ir vietas, kur ķermenis mūs neklausa. Kad esam ļoti saspringtas, "pārtērējušās", ķermenis sāk ekonomēt uz kaut kādām darbībām, kustībām. Ļoti shematiski runājot, reti izmantotās ķermeņa daļas netiek apgādātas ar enerģiju. Dejas laikā mēs to visu kā reiz atklājam. Mūsu nodarbības palīdz savu kustīgumu atjaunot, un atgriežas sajūta, ka esi sava ķermeņa pavēlniece. Tas ir ļoti būtiski! Daudzas sievietes pirms treniņa domā – bet protams, ka es to spēšu! Bet tad sākās – viena ķermeņa daļa neklausa, otra nepakļaujas... Iznāk, ka tu savā ķermenī esi tāds kā viesis. Tas neder!

Foto: Privātais arhīvs

– Katram rituālam ir sava "dzīves telpa" mūsu apziņā – pirts rituāli ir domāti, lai tiktos ar sevi, gadskārtu svinības un masku gājieni – lai kontaktētos ar citiem cilvēkiem, ar "ārpusi". Mēs mācāmies to visu apvienot, lai nekas no tā nebūtu svešs un nekas neietu "pāri malām".
Man kā rīdziniecei ir liels prieks, ka tagad arī Latvija ir iekļauta jūsu tradīciju "krājkasītē".

Man arī! Mani tik silti, sirsnīgi sagaidīja! Latvijā ir brīnišķīgas sievietes, kuras bija gatavas pieņemt to, ar ko es varu padalīties.

– Ar ko tev asociējas Latvija, kādu tu to sajuti?

Pirmais iespaids – ļoti kvalitatīvs ēdiens, ar mīlestību un rūpību gatavots. Man vienmēr bijis svarīgi, kā cilvēki gatavo, kā ēd, kā uzņem šo enerģiju sevī, un Latvijā es sajutu patiesu, dvēselisku attieksmi pret šīm lietām. Mans ķermenis ir ļoti pateicīgs, ka es to izbaudīju. Katrai tautai ir savi izaugsmes, garīgā ceļa simboli. Ķīnai tās ir karpas, kas peld pret straumi, pārvarot neticamus šķēršļus, lai vēlāk kļūtu par augstāku būtni, kas runā patiesības valodā, – par drakonu. Būdama šeit, es pagaršoju jūsu karūsas un jutu, ka kļūstu par tādu īstu drakonu: vairāk neko nevajag, ne dziedāt, ne dejot! (Smejas). Ja nopietni – manī dzīvo vēlme dziļāk "parakāties" latviešu tradīcijās, iepazīt tās. Izgaršot, ja tā var teikt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!