Hipokrāts – mediķu vai dziedinātāju tēvs?

Hipokrāts ir teicis: "Novērsiet cēloni, un pāries slimība." Dažkārt, dzirdot šos vārdus, gribas vien domāt, ka Hipokrāts ir bijis Austrumu ticības mācību sekotājs, jo tieši šādi tās māca, un uz šo mācību balstās budisma mācība par Medicīnas Budu. Vai varbūt Hipokrāts pats ir bijis Medicīnas Budas iemiesojums savā tās dzīves laikā?

Kurš gan nezina, ka mūsdienu mediķi dod Hipokrāta zvērestu, bet – vai tiešām Hipokrāta filozofija ir ievērota mūsdienu rietumu medicīnas aprūpē?

Kā šo divu citātu gaismā izskatās mūsdienu medicīnas personāla speciālisti? Tīri loģiski paskatoties, neviens mūsu speciālists īsti nav tas, par ko runā Hipokrāts. Tie neiemieso pilnību vienā tēlā, vienā personā, bet gan daudzās personās, kuras cīnās ar slimību sekām, bet ne ar slimību cēloņiem, turklāt, ārstējot cilvēku, netiek pievērsta uzmanība jaunu cēloņu radīšanai, kas atkal izraisa jaunas saslimšanas. Interesanti, ka modernais Hipokrāta zvērests Latvijas Universitātē skan šādi:

"Es (vārds, uzvārds), saņemot ārsta diplomu, Latvijas tautai svinīgi solu un ar parakstu apliecinu, ka visu savu dzīvi pēc labākās sirdsapziņas nesavtīgi un uzticīgi kalpošu slimajam cilvēkam un tautas veselībai, sekmēšu sabiedrības un vides atveseļošanu. Solos saglabāt dziļu cieņu pret ikvienu cilvēku, cilvēci, dzīvību un cilvēcību. Manu tiešo ārsta darbību neiespaidos politiski, nacionāli, reliģiski un sociāli motīvi. Solos nenodarīt ļaunumu cietējiem, stingri ievērot medicīnas ētikas principus un glabāt ārsta noslēpumu. Solos nemitīgi pilnveidot savas zināšanas un prasmi, sekmēt praktiskās un zinātniskās medicīnas izaugsmi. Apsolu cienīt savus kolēģus un lūgt viņu palīdzību, ja tas nepieciešams slimniekam. Tāpat solos, ievērojot savas kompetences robežas, palīdzēt kolēģiem, kuriem mans padoms varētu būt noderīgs. Apzinos atbildību, kas man uzticēta ne tikai valsts un likuma, bet arī tautas un nākamo paaudžu priekšā."

Sanāk, ka teju visus mediķus, kuri nepilda šo zvērestu, mēs, vienkāršie cilvēki, varētu iesūdzēt tiesā, jo teju uz katra soļa šis tiek pārkāpts.

Tad kurš īsti var izdziedināt mūsu dvēseles templi un vienlaikus par to rūpēties? Vai tiešām tas būtu medicīnas Buda vai cits dziedinošais spēks?

Ja hipokrāts tika dēvēts par medicīnas tēvu senajā Grieķijā, tad mūsdienās mēs šo mācību noteikti varētu meklēt pie cilvēkiem, kurus gadu simtos un tūkstošos ir centušies iznīcināt, – vārdotājiem, dziedinātājiem (dziedniekiem) un citiem.

Vai tiešām dziedinātājiem ir tik liels spēks? Es teiktu, ka jā, jo mēs cenšamies, pēc savas tīrākās sirdsapziņas, prasmēm, ar līdzcietību, zināšanām un prasmēm nesavtīgi rūpēties, par cilvēkiem, vidi un citām dzīvām būtnēm. Kā izpaužas šīs kategorijas cilvēki? Mūsdienās to ir daudz un dažādi, bet patieso dzidinātāju no apšaubāma dziednieka atšķir viņa ikdiena, viņa paša dvēseles templis un, protams, visa viņa attieksme pret apkārtējo.

Jam mēs padomāsim tīri loģiski, mūsu latviešu valodā cilvēks ir noniecināts, tapēc ka mūsu valodā ir ļoti daudz "nieku". Ja skatāmies no valodas viedokļa, dziednieks nedziedina – viņš "niekojas", drīzāk "dziednieko". Tātad ārstē tikai un vienīgi sekas. Jādziedina ir cēlonis, bet šis cēlonis ir jāsaprot, jāizpēta un kopā ir jāstrādā. Tātad īsts dziedinātājs dziedinās, nevis "dziedniekos".

Kā saprast dziedināšanas vienkāršos pamatprincipus un kā atpazīt dziedinātāju:

Dziedinātājs mācīsies, analizēs un pētīs savu pacientu, atbalstīs viņu morāli, dos viņam padomu, vienlaikus skaidros, kādu pārtiku lietot, akcentēs, ka jāpievērš uzmanība savam prāta, ķermeņa un, protams, enerģētiskajam stāvoklim. Īsts dziedinātājs strādās kopā ar cilvēku, kurš pie viņa vērsies, un vienlaikus darīs pats, ko citiem rāda un māca. Dziedinātājs vedīs pa ceļu, kas aizved līdz slimības izdziedināšanai no mentālā un enerģētiskā līdz fiziskajam un mācīs pašdisciplīnu savam pacientam, lai tas neatgrieztos sākotnējā gultnē.

Savukārt "dziednieks" pieturēsies tikai pie kaut kā viena. Viņš, iespējams, būs speciālists vienā jomā, bet nepārzinās citas jomas. Bet, ja dziednieks nepārzina kopumu, viņš nevar ārstēt cēloni –tikai sekas...

Tad nu viss ir skaidrs, atrodam īstu Dziedinātāju un dodamies pie tā!

Taču ir skaidrs, ka mēs sastapsimies ar dilemmu.

Traumas ir dažādas, un slimības ir dažādas. Fakts – mūsdienu ārstēšanās iespējas ir tādas, ka mēs tiešām varam izārstēt teju visas slimības. Mēs varam un mums ir nepieciešams izmantot mūsdienu medicīnu, bet izmantot to ar skaidru prātu! Vienmēr paturēt prātā veselīgu dzīvesveidu, kustības, ēšanas paradumus un – tajā skaitā – arī zāļu lietošanu.

Protams mums visiem – kā dziedniekiem, tā dziedinātājiem, vārdotājiem un mediķiem – būtu vērts aizdomātie, par to, kā sevī patiesi attīstīt doto zvērestu un savstarpēju sadarbību, lai varētu cits citam palīdzēt. Citādi mēs bieži vien nonākam pretrunās paši ar sevi: mediķi griežas pēc palīdzības pie dziedniekiem un dziedinātājiem, un dziednieki/dziedinātāji meklē pēc mediķu palīdzības.