"Pamatā izglītības sistēma ar tās "tuneļskatījumu" un mācību programmas veido viszinīgi akadēmiķi, kas iekrituši "es esmu eksperts" lamatās, un šīs programmas veidotas, lai jauni cilvēki "ierakstītos rāmjos" un pēc skolas beigšanas spētu strādāt korporāciju un tamlīdzīgu organizāciju labā. Savā ziņā tas nozīmē, ka ir pieliktas īpašas pūles, lai svarīgās lietas par dzīvi skolēniem paslīdētu garām nepamanītas!
Lūk, septiņas lietas, ko man skolā nemācīja (bet būtu vajadzējis).
Saziņas svarīgums
Mēs nekad netikām mācīti par komunikācijas lomu vai trenēti šajā jomā. Būtībā efektīva komunikācija apkopo tik daudzas dažādas lietas un tādējādi kalpo kā instruments, ar ko būvēt dzīvi un personīgos panākumus. Lieliskas personiskās attiecības, problēmu risināšana un veiksmīga projektu īstenošana – tam visam pamatā taču ir efektīva komunikācija
Itin viss ir apziņas izpausme
Saskaņā ar Pievilkšanās likumu, dzīve reprezentē sekas tam, kur mēs esam apziņā. Mūsu domas, jūtas un emocijas, attieksme – itin viss dod ieguldījumu tajā, kādas "rādās" mūsu dzīves. Tātad – ja nepatīk dzīve, ko dzīvo, augstāk minētās lietas ir jāmaina. Piemēram, ja atrodi sevi upura lomā (upura apziņas simptomi), tad pavēro, kur ir tava apziņa, un izmaini tur kaut ko!
Dabiskā veselība
Ka jau visās citās skolās, mūsējā bija ekonomikas priekšmets un pasniedzēji, taču neviens nekad man netika teicis, ka vislabākā investīcija, ko var savā dzīvē veikt, ir ieguldījums personiskajā veselībā. Skolu programma veselības jautājumus galvenokārt orientējas "farmaceitisku" pieeju. Alternatīvās medicīnas praktiķi un potenciāli dzīvību glābjošas metodes, kas bāzējas dabiskās veselības pieejā, tiek ignorēti, apspiesti un pat netaisni izsmieti.
Ir četras galvenās lietas, kas gādā par labu veselību: laba pārtika, regulāras fiziskas aktivitātes, pozitīvs skatījums uz dzīvi un tīra, no stresa brīve vide, kad vien tas iespējams. Diemžēl šiem faktoriem tiek pievērsts par maz uzmanības. Vienlīdz skumji, ka daudziem cilvēkiem tiek teikts, ka viņi ir nedziedināmi slimi, un zināšanu trūkuma dēļ viņi nespēj savilkt kopsakarības, kā gadiem ilgi ignorējuši četrus augstāk minētos datus un tagad "maksā" par sekām.
Filosofijas pielietojums
No visa tā, ko cilvēks dienā (vai jebkurā atskaites periodā) pasaka, tikai maza daļiņa ir jēgpilna. Skolā mēs neko daudz nerunājam par lietām, kas dzīvē ir patiesi būtiskas. Skolas programmā nav iekļautas diskusijas ar skolotājiem par to, kā efektīvi vadīt dzīvi – kā tikt galā ar tādām lietām kā labu attiecību veidošana vai kā aplūkot svarīgus notikumus no augstākas perspektīvas. T.i., par tēmām, kas mums visiem ir ļoti būtiskas. Bēdīgā kārtā vairums cilvēku (iespējams, skolas ietekmē) izaug, reti runājot par dzīvi un veltot lielāko daļu laika sarunām par niekiem... Un mēs redzam rezultātu. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kam nav dzīvē mērķa, gluži kā ziepju operu varoņiem TV ekrānos...
Filosofijai nav jābūt tikai diskusijai klubkrēslos. Tā var tik radoši izmantota, lai praktiski ieviestu idejas dzīvē, tādējādi pamatojot nosaukumu "lietišķā filosofija".
Būšana pašam
Bērnam nav jākļūst par izglītības sistēmas izvirpotu skrūvīti. Esmu sapratis, ka savas patības saglabāšana ir cilvēka vislielākais spēks. Vairāk nekā jebkad, jo sevišķi humanitārajā frontē, pasaulei ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj domāt ar savu galvu: inovācijas un spēja mainīties ir pasaules pārveides atslēgas.
Aptver, ka ir arī citi ceļi, ārpus tādas izglītības sistēmas, kas sastindzina pašizpausmi, radošumu un iztēli un producē labi izglītotus robotveidīgus klonus, kuri nespēj domāt ar savu galvu. Kā reiz teica Alberts Einšteins – īstā domāšana ir izdomāt neizdomājamo. Vēsture ir pierādījusi, ko ārpus rāmjiem domājošu indivīdu saujiņa spēj izdarīt visas cilvēces labā...
Dziļi un patiesi mīlēt sevi pašu
Kā gan cilvēks var sagaidīt, ka dziļa un patiesa mīlestība plūdīs ģimenē, draugos, grupās un komūnās, vidē un un visās garīgajās jomās un atgriezīsies pie viņa, ja viņš nav sācis pats ar sevi? Tas saskan ar 2. punktu – dzīve atspoguļo konsekvences tam, uz ko ir vērsta mūsu apziņa.
Pagātne ir vislielākais ienaidnieks
Man skolā nekad nemācīja, ka mana pagātne var mani vadīt (un nevis otrādi). Bailes, satraukums vai nevēlēšanās būt radošam un zinātkāram ir apziņu graujoši elementi, kas perinās pagātnē. Bet savas dzīves autors esi tikai tu pats! Atrašanās tagadnē – vienīgajā vietā un laikā, kur dzīve eksistē –, ir kaut kas godā turams un apgūstams.
Jā, bija vēl arī citas lietas, ko mums nemācīja, bet tās lai paliek citai reizei."
Protams, mācību programmas dažādās pasaules malās un Latvijā, atšķiras, tomēr tās būtiskās lietas, ko parastā "ierindas skolā" nemāca, ir diezgan līdzīgas. Un kādas ir tavas domas? Vai un kā tas būtu maināms?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
