Mans ceļš ir bijis bagāts ar redzošajiem, jūtošajiem, kārtis un kartes liekošajiem, kas palīdzējuši tik daudz, kad esmu kaukusi pēc sava dzīves uzdevuma, kad esmu smakusi un nosmakusi attiecībās, kad ir nesavācams uztraukums un triceklis iekšā. Savulaik tas bija veids, kā solīti pa solītim apzināties sevi, ieraudzīt lielāku bildi, saprast sevi kā Lieluma sastāvdaļu. Taču tagad es arīdzan saprotu, ka patiesībā no visiem šiem lasījumiem esmu mācījusies realitātes paradoksus, tās neparasto dabu.
Esmu mācījusies, kā zvaigznes, roku līnijas, kāršu spoguļi strādā. Un man atnākusī apziņa ir ļoti stipra – jā, redzēt var, zvaigznēs viss ir ierakstīts, kārtis stāsta taisnību, rokās viss ir ielikts. Taču jāatceras vairākas svarīgas lietas darbā ar sevis iepazīšanu caur lasījumiem, lai nekļūtu par muļķi un neaizvērtu sirdi dzīvei, nozombējoties vienā scenārijā.
Visums ir burvīga vieta. Tas ir pilns ar maģiskām zīmēm (burvīgs – no vārda "burt" – no vārdiem "griezt, iegriezt kokā maģiskus rakstus), kas nāk pie mums visdažādākajos veidos. Personīgi nozīmīgās sakritībās jeb sinhronitātēs, sapņu simbolos, arī mērķtiecīgi liktās kārtīs un lasītās zīmēs, kas spoguļo tos enerģijas rakstus, kas ir aiz, aiz mūsu pamatmaņu uztveres.
Mūsu "rakstiņš, paterniņš", enerģijas faktūra manā pasaules redzējumā patiesi ir nolikti, ar tādu mēs esam ienākuši šajā pasaulē, tā mēs vibrējam. Taču rakstiņam ir vairākas "spilgtuma" versijas, tas var būt vājš un neattīstīts, tas var būt nojausts un "normāls". Un tas var būt arī apzināts, virzīts. Tava sliktākā, normālā un lieliskākā versija (izpēti, piemēram, eneagrammas viedumu). Ejot apzinātības ceļu, tiecoties pēc dievišķā sevī, tu aizvien vairāk apjaut, ka tavs liktenis ir izpausmes lauks, ka tev piemīt viss spēks un iespēja atplaukt savā skaistākajā versijā. Tad tu pats kļūsti par apzinātu Visumu, kurš vēro, virza sevi. Un te koda vārdi ir atvērtība, ticība un mīlestība. Ir lietas, ko tu nevari mainīt, jo pirms atnākšanas šeit pats esi tās izvēlējies kā savu skolu un vienojies ar citām dvēselēm par mācību ceļa īstenošanu. Taču tu vari būt redzīgs un jūtošs, lai mācības patiesi apgūtu visdziļākajā dvēseles līmenī.
Tu atveries versijā, kas vēl nav zināma. Nu, gluži kā evolūcijas laikā no vienas sugas radušies citi zvēri, augi, ļaudis. Tas pats notiek ar dvēseles ceļu.
Tāpēc kāršu, zvaigžņu un citu instrumentu galvenais uzdevums ir parādīt tev lielāku bildi, ļaut tev iepazīt pašam sevi tajos kaktiņos, kurus vēl nepazīsti. Lai tu kādu dienu kļūtu savā centrā tik stiprs, ka sāktu kopradīt ar Visumu, piedāvājot vēl nebijušu savu versiju. Tu sāc sevi piepildīt, piepildīt savu likteni ar pavisam citu jaudu, apziņu un duku.
Es zinu, ka ir tie, kuriem jau no bērna kājas ir teikts šis un tas. Tev saka tik, cik tev tajā brīdī ir nepieciešams zināt. Reizēm ar ložmetēju, reizēm ar maigu glāstu un vieglu pieskārienu. Mans ceļš ir bijis – rakt, rakt, izprast, izprast, un, kad es pati esmu bijusi gatava, tad visa informācija piepeši bijusi vaļā un, izrādās, tās zīmes jau sen bijušas man uz rokas, tie raksti jau sen zvaigznēs ierakstīti.
Viens bez otra nevar – sirds uguns, vēlēšanās un tās kopceļš ar aizvien dziļāku sevis un pasaules izpratni.
Ko tu no sirds vēlies? Kas ir tava uguns? Un kas ir tavs unikālais, neatkārtojamais raksts, tavi talanti, tavas pieredzes, tavs liktenis? Kā caur to īstenot ko jaunu un nebijušu šajā Visumā? Tiem būtu jābūt galvenajiem stūrakmeņiem zīmju un padomu vākšanā no malas. Pietuvojoties tiem abiem, tu nekļūdīgi zināsi, vai tas, ko tev saka ir laba vēlējums vai tas ir tests, kas pārbauda tevis paša stiprumu.
Un ņem, lūdzu, vērā, ka redzošie bieži nojauš gaidāmo, taču vārdu ir tik, cik ir, un ne vienmēr precīzi iespējams aprakstīt notikumus, vēsmas. Ar sevis pēkšņu atvēršanu, ar Dievpalīgu, tu piepeši vari mainīt lietu gaitu, paātrināt vai palēnināt notikumus. Dzirdi aiz stāstītā, viedo vārdi un stāsti ir kā ceļa zīmes, ceļš jājūt tev pašam.
Un vēl – mēs nemitīgi mijiedarbojamies, citi mums apkārt arī atplaukst jaunā apziņā. Tas maina arī tavu pasauli, tāpēc ik brīdi tavs ceļš pilnveidojas, tas ir mūžam topšs. Nemainīgs ir tavs kodols, tava sirds lūgšana.
Par ko tu aizlūdz sevī? Kā padoms tev var izgaismot ceļus? Kā tu vari būt tava labākā, vēl nepieredzētā versija? Vai tu patiešām vēlies darīt dvēseles darbu jeb esi atnācis pēc zīmju instrukcijas, kas ļaus tev atkal noslinkot neapzinātībā?
Ar tādu nodomu es lasu pasauli. Ar tādiem jautājumiem es vēršos pie ceļiniekiem, kuri nāk redzēt.
Viss ir vienkāršāk un reizē sarežģītāk, kā mēs gribam te salikt būrīšos un rāmīšos.
Viss ir nolikts un reizē top.
Neslinkosim, ejot dziļumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
