[..] Līdzko ir sākts kriminālprocess, tā procesa virzītājam ir visas tiesības KPL 11. nodaļas (speciālās izmeklēšanas darbības) reglamentētajā kārtībā veikt speciālās izmeklēšanas darbības, t. sk. telefonsarunu noklausīšanos, korespondences kontroli, personas audio kontroli, vietas audio kontroli un video kontroli, personas novērošanu un izsekošanu u. tml. Visas šīs darbības procesa virzītājam jāveic, pamatojoties uz attiecīgu izmeklēšanas tiesneša lēmumu.
Rodas pamatots jautājums: kam domāts Operatīvās darbības likuma 17. pants, kurš nosaka: "Ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu, kā arī par valsts svarīgu interešu, valsts drošības un aizsardzības apdraudējumu, ir atļauta operatīvā sarunu noklausīšanās." Tas ir, to sarunu noklausīšanās, kuras notiek starp šīm personām un citām personām (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem).
Operatīvās darbības subjekts taču ir pilnvarots veikt kriminālprocesu, un, ja viņa rīcībā ir pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu, viņa pienākums ir uzsākt kriminālprocesu. Ja viņš ir uzsācis kriminālprocesu, viņam ir visas durvis vaļā uz KPL 11. nodaļā paredzētajām speciālajām izmeklēšanas darbībām.
Kādēļ tad vajadzīga šāda cilvēktiesību ierobežošanas dubultatļauja, it sevišķi vēl ņemot vērā KPL 12. panta (Cilvēktiesību garantēšana) nosacījumu, ka pārkāpt publiski nepieejamas vietas neaizskaramību, korespondences un sakaru līdzekļu noslēpumu drīkst vienīgi ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas piekrišanu.
No tā varam secināt, ka iestāde, kura ir procesa virzītāja, izmantojot Operatīvās darbības likuma 17. pantā paredzētās iespējas, vai nu pārkāpj Kriminālprocesa likuma 6. panta un 371. panta prasības, vai arī viltīgi cenšas apiet KPL 12. panta trešo daļu par cilvēktiesību pārkāpšanu.
Nav skaidrs arī tas, ko Operatīvās darbības likuma izpratnē nozīmē "pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu". Un kā jāsaprot jēdziens "saistība ar noziegumu"?
Par to, ka spēkā esošā kārtība, saskaņā ar kuru Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai viņa speciāli nozīmēts Augstākās tiesas tiesnesis sankcionē telefona sarunu noklausīšanos vai slepenu audio vai video novērošanu, nebūt nenodrošina Satversmē noteikto cilvēktiesību ievērošanu, varam pārliecināties no konkrētiem piemēriem. Tā, bez kāda likumiska pamata Augstākās tiesas tiesnesis sankcionēja SIA "LSF Holdings" menedžera Edgara Jansona, Ventspils miljonāra Laimoņa Junkera, a/a "Ventspils nafta" padomes priekšsēdētāja Valentīna Solomatina, Oļega Stepanova šoferu, Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga un citu telefonu sarunas, kuru ieraksti vēlāk kratīšanā tika atrasti privātos dzīvokļos un ofisos.
Tā kā Augstākās tiesas tiesnesim, sankcionējot telefonu sarunu noklausīšanos, nav jāsastāda motivēts lēmums ar atsauci uz konkrētiem materiāliem, kuri var būt par pamatu cilvēka pamattiesību pārkāpšanai, bet uz pirmstiesas izmeklēšanas iestādes operatīvā darbinieka formāla lēmuma jāuzliek tikai savs paraksts, tiesnesis nejūt atbildību par savas sankcijas pamatotību un sekām, jo līdz šim atbildības precedenta nav bijis.
Raksturīgi arī tas, ka AT tiesneša akcepta došanas pamats operatīvās korespondences kontrolei, operatīvās informācijas iegūšanai no tehniskajiem līdzekļiem nav reglamentēts. Viss atkarīgs no konkrētā tiesneša garastāvokļa un subjektīviem uzskatiem.
Saskaņā ar likumu (35. pants) tiesnesis ir gan tiesīgs iepazīties ar tiem operatīvās darbības iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju, ar ko tiek pamatota konkrētā operatīvās darbības pasākuma nepieciešamība, taču tas nav viņa pienākums.
Operatīvās darbības likuma 7. panta ceturtajā daļā noteikts, ka atļauju veikt šos operatīvās darbības pasākumus var izsniegt uz laiku līdz trijiem mēnešiem un pamatotas nepieciešamības gadījumā to var pagarināt, taču tikai uz to laiku, kurā attiecībā uz personu tiek veikta operatīvā izstrāde.
Rodas jautājums - kā gan Augstākā tiesa līdz 2008. gada 1. septembrim varēja kontrolēt operatīvās darbības pasākumu ievērošanas termiņus, ja līdz tam Augstākajā tiesā nebija ieviesta šo akceptu reģistrācija un uzskaite?
Cik pamatoti bijuši šie akcepti, var secināt no Satversmes Aizsardzības biroja direktora Kažociņa kunga paziņojuma presei, ka pēc skandāla par žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanos to skaits samazinājies uz pusi. Rodas drūma nojauta par to, kas tad bija šī otra puse.
Krimināllikuma 144. pants paredz brīvības atņemšanu par personas korespondences un pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma tīšu pārkāpšanu.
Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajā daļā teikts, ka pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā lēmuma stāšanās spēkā ar krimināllietas materiāliem drīkst iepazīties tiesu darbinieki, prokurori, izmeklēšanas darbinieki un personas, kuru tiesības aizskartas konkrētajā procesā. Galējie lēmumi krimināllietā pieejami publiski, taču tikai nodrošinot likumā noteiktās informācijas aizsardzību. Taču KNAB izmeklētāji uzskata, ka uz viņiem tas neattiecas. KNAB izmeklētājs lēmumā par krimināllietas izbeigšanu pret Ruslanu Dervanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ R. Dervana darbībās lēmumā iekļāva gan R. Dervana, gan citu personu telefona sarunu atšifrējumus un publicēja tos presē. Prokuratūra to uzskata par normālu praksi.
Ģenerālprokuratūras virsprokurors M. Adlers paziņoja, ka nedrīkst publicēt tikai tās telefona sarunas, kuras iegūtas ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu, taču telefona sarunas, kas iegūtas saskaņā ar Operatīvās darbības likumu, nav pakļautas nekādai slepenības pakāpei, tāpēc tās publicēt atļauts.
Tā kā Augstākās tiesas tiesneša lēmums pretēji likuma "Par tiesu varu" prasībām ir slepens un pieejams tikai Ģenerālprokuratūras īpaši pilnvarotiem prokuroriem, operatīvās darbības subjektu ir daudz, pēc operatīvās darbības pasākumos iegūtās informācijas nopludināšanas plašsaziņas līdzekļos ieinteresētajām personām (noklausītam sarunu partnerim) nav iespējas noskaidrot, pret ko celt pretenzijas. Līdz ar to arvien biežāk sastopama nezināmas izcelsmes privātu telefonsarunu publicēšana presē bez šo sarunu partneru atļaujas, pret ko nevēršas prokuratūra, bet gan atbalsta to.
[..] Kā varētu labot radušos situāciju? Vispirms, manuprāt, radikāli jāreorganizē prokuratūras darbs. Prokuratūrai jāizveido atsevišķs izmeklēšanas departaments vai pārvalde kā patstāvīga iestāde, lai prokuratūra varētu veiksmīgi veikt savu galveno uzdevumu - uzraudzīt likumības ievērošanu.
Jāveic izmaiņas Operatīvās darbības likumā, nosakot, ka operatīvās darbības, kuras ierobežo indivīda tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, drīkst veikt tikai ar nosacījumu, ka uzsākts kriminālprocess un šo darbību veikšanai saņemts oficiāls izmeklēšanas tiesneša lēmums, kurš pievienojams krimināllietai un pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas ir pieejams personām, kuru tiesības ir ierobežotas.
Raksts pilnībā publicēts nedēļas žurnālā "Jurista Vārds" Nr.13, 30.martā
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
