Projektu atbalsta

"Reizē staigāt, reizē dziedāt mācījos"

Saļimons Ķipļuks no Ludzas 

Ludzēnietis Saļimons Ķipļuks ir Latgales amatu meistars, kurš pieprot senus latgaliešu rokdarbus, pin linu auklu vīzes – peternes, kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem dzied koros un turklāt ir arī ļoti interesants stāstnieks.

Visā Latvijā Saļimons ir zināms kā linu auklu vīžu jeb peterņu audējs. Savulaik šo prasmi esot noskatījis no sava tēva, un, tā kā raksturs Saļimonam liekot pamēģināt visu, kas šķiet interesants, esot to apguvis. Pēc kara nav bijis, ko ziemā kājās vilkt, tāpēc sākumā, kā pats saka, nopenterējis vīzes vecākajai māsai, pēc tam sev, un tā nu katru dienu gājuši uz skolu un atpakaļ ar sausām kājām.

“Latgalē savulaik peternes katrā mājā pina,” skaidro Saļimons. “Zemnieki tās vilka, meža darbos braucot. Uzpina pāris izmēru lielākas, ievilka vairākus pārus vilnas zeķu, autus notina līdz ceļgaliem – mīksti, silti, sniegs ne iekšā, ne ārā.”

Iemācījies penterēšanu kā mazs bērns, gadu gaitā jau bija piemirsis šo māku, taču pēcāk, interesējoties, ko var pagatavot no linu auklas, seno prasmi atcerējies, atjaunojis iemaņas, un nu jau peterņu penterēšana ir Saļimona ikdiena.

“Sākās viss ar to, ka man bija jāpārņem Alūksnes kultūras centra deju kopas “Jukums” pasūtījums. Visu ziemu penterēju, kamēr tiku ar darbu galā, – katram pārim cits izmērs, katrai vīzei cits raksturs,” atgriešanos pie bērnībā apgūtā aroda atceras Saļimons.

Peternēm nav ne labās, ne kreisās kājas. Sākot tās nēsāt, jāiesien diedziņš, lai atcerētos, kura vīze kurā kājā aunama, un tad jau ar laiku ienēsā labo un kreiso kāju. Senatnē zemnieki peternēm nopina arī linu auklu pazoles, kas pēc kāda laika, kad nonēsājušās, atkal bija jāpin no jauna. Laika gaitā iemācījušies taisīt zoles no vecām gumijas riepām, tās ilgāk kalpojušas.

Saļimona peternes nēsā gan deju kolektīvi, gan kori, tās redzamas ir arī Viestura Kairiša filmā “Melānijas hronika”, tāpat arī diriģents Ints Teterovskis kļuvis par peterņu cienītāju.

“Bija atbraucis, ieskatījās, un viņam iepatikās. Nupat jau uztaisīju viņam otro pāri, ar gumijas zoli, lai var pa Rīgas ielām skraidīt,” skaidro Saļimons.

Vēl senāka par peterņu vīšanu ir Saļimona Ķipļuka mīlestība uz dziedāšanu, kas esot iedzimta no vecākiem. Tēvs, strādādams par namdari, esot dziedājis revolucionāru dziesmas, kamēr mamma pie visiem darbiem, kā pats saka, dudinājusi Dieva dziesmas.

 “Reizē staigāt, reizē dziedāt mācījos,” viņš stāsta. 

Senāk Latgalē neviena saiešana nav notikusi bez dziedāšanas. Sākot ar maiju, ļaudis pulcējušies pie lauku krucifiksiem ceļa malās, un tur dziedāja garīgās dziesmas. Dziedāja talkās, svētkos, priekos un bēdās. Visur līdzi ņemti bērni, kas dziesmas mācījušies no mutes mutē.

““Dziedot dzimu, dziedot augu” – šī dziesma izsaka visu par dziesmas nepieciešamību cilvēka dzīvē, saietā un visā viņa mūžā,” paskaidro ludzēnietis.

Saļimona dzimtā puse ir tagadējā Rēzeknes novada Dricānu pagasta vairs neesošais Aizupes ciems. Tajā dienā, kad bērni uzņemti sākumskolas korī, Saļimons neesot bijis skolā, tāpēc kora dziedāšanas gaitas sācis tikai vidusskolā, kur bijusi kāda ļoti laba mūzikas skolotāja, kas iemācījusi skolēniem gan mūzikas teoriju, gan dziedāšanas prasmes.

“Kad 1955. gadā pabeidzu vidusskolu, mūsu kori palaida uz Dziesmu svētkiem Rīgā. Līdz stacijai braucām ar vaļēju kravas auto, pēc tam ar vilcienu līdz Rīgai,” par braucienu uz saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem stāsta Saļimons. “Toreiz vēl estrāde nebija pabeigta, apakšā vēl bija būvgruži. Toreiz brāļi Kokari vēl bija sprauni. Tie bija mani pirmie Dziesmu svētki, grandiozi svētki! No tā laika nevienus svētkus neesmu nokūkojis (izlaidis).”

Savā laikā notis bijušas tikai diriģentam, koris norakstīja tikai dziesmu vārdus. 

 “Tagad visi notīs iebūrušies, tikai pa brīdim paskatās uz diriģentu – kas tad tā par dziedāšanu?” smejas Saļimons. “Bez notīm tu vari sekot visiem diriģenta žestiem, sejas mīmikai, ko viņš grib pateikt priekšā, stāvot un diriģējot. 

"Tā smalka padarīšana – nodziedāt. Var padomāt – kas tad tur ir – dziedāt tajā lielajā barā? Ja sajauks viens, varbūt arī to nedzirdēs, bet nedrīkst sajaukt."

“Jauka padarīšana tie Dziesmu svētki. Sajūta ir neizsakāma, ka tāds pamatīgais ļaužu kvantums dzied vienā balsī. Es esmu cilvēks, kurš savu dzīvi bez dziedāšanas nevar iedomāties.”