Projektu atbalsta

"Vajag sanākt kopā, sajust kopības sajūtu, lepnumu!"

Mārtiņš Jenčs no Alojas

Mārtiņš Jenčs no Alojas ir kora dziedāšanas entuziasts ar bagātu pieredzi un stāžu, kopš 1965. gada viņš nav izlaidis nevienus Dziesmu un deju svētkus, un Latvijas simtgades svētki Mārtiņam būs jau kopskaitā piecpadsmitie.

Dziedāšana Mārtiņam ir “gēnos”. Abi viņa vecāki ir bijuši lieli dziedātāji, mājās dziesmas skanējušas ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, tāpēc ir likumsakarīgi, ka vecāki bērniem nodevuši dziesmas mīlestību. Dziedot arī tuvi un tāli radi, un dziedāšanas tradīcija tiek piekopta vēl šobaltdien – kad notiek kāda radu kopā sanākšana, vienmēr skan pašu dziedātas dziesmas.

Koru un ansambļu dziedāšanai Mārtiņš pievērsies 1955. gadā, kad mācījies vidusskolā. Ar zēnu ansambli 1958. gadā izcīnīta otrā vieta Latvijas PSR mēroga konkursā, savulaik dziedājis Alojas Kultūras nama vokālajā kvartetā, lielākos un mazākos kolektīvos, šobrīd ir Alojas Kultūras nama jauktā kora “Ale” dalībnieks.

“Aloja savulaik bija jauno diriģentu kalve,” skaidro Mārtiņa laulātā draudzene Skaidrīte. ”Limbažu rajona diriģents Arnolds Skride no Mūzikas akadēmijas uz Aloju sūtīja praksē jaunos diriģentus. Ļoti daudzi diriģenti savu ceļu sākuši tieši Alojas korī, arī tādi, kas šobrīd ir ļoti pazīstami savā jomā, piemēram, komponists Valts Pūce.”

Ar Skaidrīti Mārtiņš iepazinies Vilzēnos, savā dzimtajā pusē, tur kādā ballē abi sadejojušies un, kā paši smejas, atdejojuši uz Aloju, apprecējušies 1962. gadā, un šobrīd laulībā nodzīvoti jau 56 gadi

Ar Skaidrīti Mārtiņš iepazinies Vilzēnos, savā dzimtajā pusē, tur kādā ballē abi sadejojušies un, kā paši smejas, atdejojuši uz Aloju, apprecējušies 1962. gadā, un šobrīd laulībā nodzīvoti jau 56 gadi. 

Savulaik kopā dziedājuši korī, braukuši uz Dziesmu svētkiem, apceļojuši tuvākas un tālākas malas. Šobrīd Skaidrīte, kas kultūras jomā Alojā nostrādājusi 41 gadu, vairāk nodarbojas ar mājas darbiem, vaļasbrīžos dejojot senioru dāmu deju kolektīvā “Rasa”. 

“Lielākā atšķirība starp Dziesmu svētkiem cauri visiem šiem gadiem ir tikai repertuārā,” atskatoties uz saviem četrpadsmit svētkiem, spriež Mārtiņš. “Padomju laikos vairāk bija propagandas dziesmu, bija jāslavina padomju valsts, taču tik un tā, neskatoties uz šādu repertuāru, cilvēki izbaudīja dziedāšanas prieku.”

“Padomju laikos tautastērpi nebija tik koši un daudzveidīgi kā tagad, tie bija vienkāršāki,” piebilst Skaidrīte. “Tagad tērpi ir daudz krāsaināki, daudz skaistāki, daudziem kolektīviem ir etnogrāfiskie tautastērpi.”

Kā sirdij tuvākās dziesmas no koru repertuāra abi min “Jāņu vakaru”, “Gaismas pili”, “Lauztās priedes”, kas esot sarežģītas dziesmas, tomēr, dziedātas jau desmit Dziesmu svētkos, tagad zināmas no galvas. Skaidrītei patīk arī Raimonda Paula un Mārtiņa Brauna kora dziesmas.

“Mēs neesam liela tauta, tāpēc mums vajag sanākt kopā, sajust kopības sajūtu, lepnumu,” Dziesmu svētku fenomenu skaidro Jenču pāris. “Latvija ir skaista, ļoti zaļa, mums ir daudz mežu. Lai vai kā iet Latvijai, mēs lepojamies ar savu valsti! Latvija var lepoties ar saviem dziedāšanas svētkiem, tie ir skaisti svētki!”