Foto: DELFI

Ukrainas karā, sevišķi tā sākumposmā, liela loma valsts aizsardzībā bija tieši brīvprātīgajiem karotājiem un tautas voluntieriem, kas aizstāja faktiski nefunkcionējošo valsts apgādi saviem karavīriem. Brīvprātīgi karot devās arī toreizējais Berdjanskas domes deputāts un uzņēmējs Sergejs Šarajs.

Par spīti savam ne tuvu tipiskā karavīra vecumam toreiz 53 gadus vecais Sergejs 2015. gada aprīlī pameta deputāta krēslu un brīvprātīgi iestājās 81. Desanta kaujas brigādē. Gadu ilgā dienesta laikā 10 mēneši pavadīti karadarbības zonā, tostarp pie Doņeckas lidostas.

"Sākumā uz fronti braucu kā voluntieris un sapratu, ka jāiet karot arī pašam, citādi sevi nespēšu vairs cienīt," mikroautobusā braucot no Berdjanskas uz Mariupoli, novembra sākumā portālam "Delfi" stāstīja Sergejs ar kaujas segvārdu Skifs.

Viņš bijis vienīgais no Azova jūras piekrastes pilsētas deputātiem, kurš pieņēmis lēmumu atstāt amatu, lai dotos karot. Kamēr jaunākajam cīņu biedram bijuši vien 18 gadi, Sergejs ar saviem 53 bijis pats vecākais karavīrs savā rotā, bet viens no tiem, kurš devies visvairāk kaujas uzdevumos. Tagad viņš turpina palīdzēt Ukrainas aizstāvjiem kā voluntieris.

Armija deva tikai ieročus

Sergeja brigāde karoja Doņeckas lidostas apkārtnē, tostarp pozīcijas bijušas pie Doņeckas Spartaka rajona – aptuveni līdz 200 metru attālumā no pretinieka. Sergejs karu raksturo kā ļoti smagu darbu – sākumā jārok ierakumi, jāceļ blindāžas, pēc tam jākaro.

Vissmagāk bijis augustā un septembrī, kad pretinieks intensīvi izmantoja tankus, artilēriju un "Grad" iekārtas. Īpaši pretinieks aktivizējies jebkurā svētku dienā - tad šaušanai pa ukraiņu pozīcijām munīcija nav žēlota un uguns bijusi blīvāka nekā parasti.

"Tehnikas mums bija ļoti maz. Armija sāka apģērbt un barot tikai 2015. gada beigās, līdz tam visu nodrošināja voluntieri vai pirkām paši," stāsta Sergejs. "Sākumā bija tikai ieroči un tie paši veci. Pēc trīs izšautām aptverēm sprūda," viņš atceras. Pats viņš varot šaut ar visu, kas pieejams – no pistoles līdz zenītložmetējam, jo "citādāk jau karā nevar".

Kaujas pārsvarā notikušas naktīs, arī ieroči bija jātīra tumsā. "Tumsa, aukstums, dubļi," viņš raksturo dzīvi karadarbības zonā. "Saasinās visas maņas, dzirde, redze tumsā," viņš turpina.

Sergejs uzskata, ka pretinieku rindās bija profesionāli karotāji no Krievijas, par ko liecinot arī ienaidnieka radiosakaros dzirdētā Krievijai raksturīgā krievu valodas izruna.

Ar vectēva bildi kabatā

"Fiziski jūti nāvi gaisā. Nāve tur ļoti uzmanīgi vēro," kara sajūtas raksturo Sergejs. "Tur neticīgo nav, citādi nav iespējams izdzīvot," viņš papildina.

"Strēlnieku ieroči ir nieks," uzver Sergejs, "bet ne katrs iztur artilēriju un mīnu svilpienus. Pat fiziski veseliem un spēcīgiem cilvēkiem var neizturēt nervi." Tāpat demoralizējoša ir snaipera ložu šņākoņa gar ausi, papildina kungs.

Lai nebaidītos, ir vienkārši jāpilda pavēles un jācenšas nepievilt savus biedrus, tad arī pamazām var pierast pie apstākļiem, viņš uzskata. Pašam izturēt un izdzīvot palīdzējuši draugu zvani, voluntieru atbalsts un krūšu kabatā ievietota abos pasaules karos karojušā vecātēva fotogrāfija no 1916. gada.

"Viņš arī bija Sergejs. Fiziski jutu, kā viņš man palīdz. Viņš man bija kā piemērs," skaidro bijušais karavīrs.

Viņa vecaistēvs izdzīvojis Pirmajā pasaules karā, 1932. gadā notiesāts uz astoņiem gadiem un nosūtīts rakt Staļina projektu Baltās jūras kanālu, jo glābis no bada divus cilvēkus. 41. gadā atkal iesaukts armijā, bet joprojām uzskatīts par "tautas ienaidnieku" un reabilitēts tikai 1956. gadā.

Galvenais ir gara spēks

Kad Sergejs iestājās faktiski nefunkcionējošajā armijā, brigādi veidoja brīvprātīgie un dienestā iesauktie. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Līdz ar apgādes uzlabošanu kopš 2016. gada armija slēdz līgumus un karavīriem par dienestu ATO zonā maksā lielākas algas.

"Armija tagad attīrās. Alkoholiķi aiziet, bet vadību pārņem reāli kaujas virsnieki," stāsts Sergejs. Viņam ir daudz ko teikt par alkohola lietotājiem priekšējās līnijās, kuri pakļauj briesmām ne vien sevi, bet ari biedrus. "Tad labāk viņus uzreiz atstāt aizmugurē," viņš uzskata.

Sergejs pauž neizpratni, ka Ukrainas valdība konfliktu Austrumukrainā joprojām sauc par pretterorisma operāciju (ATO). "Smieklīgi, ka nesauc par karu. DTR joprojām ir kara stāvoklis un komandantstunda no 11 vakarā līdz pieciem rītā, par dzeršanu sodi," viņš stāsta.

Atskatoties uz savu dienestu, kaujas pieredzi Sergejs sauc par nenovērtējamu. "Darbi parāda cilvēku. Kauja parāda, vai esi karavīrs. Ja nepacēli zobenu, kļūsi par vergu," nosaka Sergejs. "Brīvprātīgie pierādīja, ka galvenais ir gara spēks," viņš secina.

Pēcvārds

Raksta tapšanas laikā sazinājos ar Berdjanskas voluntieri – vietējās Pedagoģijas Universitātes docenti Anetu Omelčenko. Uzzinot, ka rakstu par Sergeju Šaraju, viņai nekavējoties bija ko stāstīt.

Deputātu un četru veterinārmedicīnas veikalu īpašnieku pirms kara viņa pazinusi virspusēji. "Kad mans dēls slepus iestājās brīvprātīgo bataljonā, es satiku Sergeju uz ielas un sāku raudāt un jautāt, kur ir mans dēls," viņa stāsta. Sergejs uzreiz piekritis kopā ar viņu braukt uz Piskiem (pie Doņeckas lidostas), lai palīdzētu brīvprātīgajiem karotājiem.

"Viņš tad vēl nezināja, cik tas ir briesmīgi. Pirmo reizi viņš brauca kopā ar mani decembrī (2014. gads) un mēs iekļuvām "Grad" apšaudē. Zeme drebēja, es klusi lūdzos, bet mans dēls bija pozīcijās. Pēc tam es klusi raudāju divas stundas un nevarēju nomierināties arī atceļā," atceras Aneta.

Tieši šis brauciens pamudinājis Sergeju doties karot arī pašam, uzskata sieviete. "Aizejot uz ATO, viņš atstāja man vēstuli. Es jutos atbildīga viņa ģimenes priekšā un, lai kur viņš arī karotu – Doņeckas vai Luhanskas apgabalos –, mēs viņu visu laiku apciemojām," atklāj Omelčenko.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!