Foto: Kadrs no video

Krievijā, Ķīnā un Katarā necilvēcīgos apstākļos strādā desmitiem tūkstoši strādnieku no Ziemeļkorejas, lai daļu peļņas nosūtītu mājās palikušajiem, bet lielāko daļu peļņas savāc viņu valsts. Par šo verdzībai tuvo sistēmu pirmo reizi ieinteresējusies arī ANO.

ANO īpašais ziņotājs Ziemeļkorejas jautājumos Marzuki Darusmāns šonedēļ paziņoja, ka vismaz 20 000 ziemeļkorejiešu ārvalstīs strādā ilgas stundas, lai tādējādi pelnītu līdzekļus savai valstij. Viņš atklāja, ka šobrīd ziemeļkorejiešu strādnieki piedalās arī 2022. gadā plānotā Pasaules kausa futbolā infrastruktūras celtniecībā Katarā.

Tikai dažiem no ziemeļkorejiešiem, kuri tiek nodarbināti ārvalstīs, ir izdevies no šīm darba vietām aizbēgt. Viens no tādiem ir Kims (viens no populārākajiem korejiešu uzvārdiem), kurš vēlas palikt anonīms. Viņš raidsabiedrībai "Vice" atklāj nežēlīgos un necilvēcīgos apstākļus, kādus viņš piedzīvoja Krievijā, kamēr Ziemeļkorejas valdība saņēma viņa algas lielāko daļu.

Kims stāsta, ka uz Krieviju devies 2000. gadā, kur strādājis mežizstrādē. "Dzīve Ziemeļkorejā bija ļoti grūta. Mēs nesaņēmām daudz naudas, un es vēlējos doties peļņā uz ārvalstīm. Tāpēc es pieteicos doties uz Krievijas austrumiem, lai varētu nopelnīt vairāk," viņš stāsta.

Pēc ierašanās Kims drīz vien sapratis, ka viņa situācija nav uzlabojusies. "Krievijā es sapratu, ka lielu daļu manas algas savāc ierēdņi, bet darba apstākļi tur bija ļoti skarbi," Kims atklāj, skaidrojot, ka temperatūras nokritušas pat līdz -60 grādiem pēc celsija. Savukārt darba dienas ilgušas no agra rīta līdz pusnaktij bez jebkādām brīvdienām.

Krievijā viņu un citus strādniekus cītīgi pieskatīja Ziemeļkorejas pārstāvji. "Kamēr strādāju izcirtumā, es nesatiku nevienu ārzemnieku. Ja vēlējos doties iegādāties ēdienu vai pēc palīdzības uz slimnīcu, man vajadzēja saņemt īpašas atļaujas no Ziemeļkorejas ierēdņiem," viņš stāsta. Reiz gan viņam bijusi iespēja apmeklēt vietējo tirgu, taču valodu nezināšana viņam neļāvusi sarunāties.

Kims stāsta, ka Ziemeļkorejas režīms savācis līdz pat 95% no viņa algas. 2002. gadā pēc diviem gadiem smaga darba viņam izdevās izbēgt, bet pagājuši vēl 11 gadi līdz viņam izdevās nokļūt Dienvidkorejā.

Kādu dienu visi uzraugi devušies uz kādu apspriedi, neatstājot mežā nevienu sargu. "Tajā brīdī es slepeni pametu darbavietu. Tā es izbēgu," Kims stāsta.

Informācija par ziemeļkorejiešu strādniekiem ārvalstīs gan ir visai trūcīga, kam par iemeslu ir izbēgušo bailes, ka varasiestādes varētu izrēķināties ar viņu ģimenes locekļiem.

Bēglis un organizācijas "NK Watch" vadītājs Āns Mīongs Čals raidsabiedrībai "Vice" apstiprina, ka no šiem strādniekiem ir ļoti grūti iegūt liecības, jo viņu ģimenes joprojām ir Ziemeļkorejā. Šis apstāklis vienlaikus sargā mājās palikušos, taču starptautiskām organizācijām traucē iegūt pierādījumus apsūdzību veidošanai pret Ziemeļkoreju.

Jautāts, vai viņš tic, ka šādas informācijas ievākšana patiešām ļaus panākt reālus rezultātus, Āns skaidro, ka tā ir svarīga, jo "tie, kas ir iekšā, paši par to nespēj pastāstīt". "Mums ir šie jautājumi jāpaceļ ANO sarunās, lai starptautiskā sabiedrība var atbilstoši rīkoties. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība šiem jautājumiem ir ļoti svarīga," viņš norāda.

Āns arī skaidro, ka tām valstīm, kurās strādā ziemeļkorejiešu strādnieki, piemēram, Krievijai un Katarai ir jānes atbildība par to, lai tās strādniekiem maksātu tieši, ne caur Ziemeļkorejas institūcijām.

Pirms trim gadiem "Vice" žurnālisti paši devās uz Krievijas tālajiem austrumiem, lai uzmeklētu ziemeļkorejiešu mežu izstrādātājus.

Viņiem tas arī izdevās, netālu no Sibīrijas pilsētiņas Tindas uzejot gan pamestu ziemeļkorejiešu nometni, kurā uz visapkārt izvietotiem plakātiem joprojām bija redzami dažādi saukļi korejiešu valodā, gan citas pilsētiņas Tutalas tuvumā atrodot pašus ziemeļkorejiešus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!