Skalfaro tika ievēlēts par Itālijas prezidentu 1992.gadā, pārņemot pilnvaras no Frančesko Kossigas. Viņš bija prezidents līdz 1999.gadam.

1918.gada 9.septembrī Itālijas ziemeļu pilsētā Novarā dzimušais Skalfaro karjeru sāka 1943.gadā kā miertiesnesis, bet 1946.gadā iesaistījās politikā un pirmo reizi tika ievēlēts Itālijas parlamentā.

Viņš ir viens no retajiem Itālijas politiķiem, kas ieņēmis trīs augstākos valsts amatus - bijis valsts prezidents, parlamenta augšpalātas Senāta prezidents un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs.

20.gadsimta 80.gados viņš bija iekšlietu ministrs divās sociālista Betino Kraksi vadītajās valdībās.

1999.gadā pēc prezidenta pilnvaru beigām viņš kļuva par mūža senatoru, iegūstot titulu, kas pienākas visiem Itālijas bijušajiem prezidentiem.

"Viņš bija Itālijas politikas un demokrātijas aizstāvis gadu desmitiem, iemiesojot ideālu un morāles apvienojumu," teikts pašreizējā Itālijas prezidenta Džordžo Napolitano paziņojumā.

"Kā republikas prezidents viņš vienos no sarežģītākajiem mūsu vēstures periodiem rīkojās stingri un apņēmīgi," uzsvēra Napolitano.

Viņš bija Itālijas Demokrātiskās partijas biedrs. Katoļticīgais Skalfaro Otrā pasaules kara laika 1944.gadā zaudēja savu tolaik 20 gadus veco sievu Mariju, bet dzīves laikā otrreiz tā arī neapprecējās. Viņam ir meita Marianna.