Viens ļoti izplatīts, taču kļūdains mīts, kas savlaicīgi radīts, lai politiski manipulētu ar ļaužu apziņu, postulē: "Donbass nav gluži Ukraina, tur visi ir krievi." Es to šobrīd dzirdu pat no dažiem saviem Kijevas un Ļvovas paziņām.

- Būtu jūs tad arī atdevuši Krievijai, ja pie jums visiem to tā gribas! Kamdēļ tur jāmirst mūsu puišiem?! - viņi man saka.

Redziet, jūs jau dalāt "mūsējos" un "jūsējos", bet tas nozīmē, ka politiskā manipulācija ir izdevusies, maldinošais mīts jau iesēdies jūsu apziņā

- Negribas! - es saku, - Neatkārtojiet šīs dumjības! Redziet, jūs jau dalāt "mūsējos" un "jūsējos", bet tas nozīmē, ka politiskā manipulācija ir izdevusies, maldinošais mīts jau iesēdies jūsu apziņā. Tā visa ir mūsu vienotā Ukraina! Un Doņeckā to pauda uzreiz, tiklīdz krievu "brāļi" kopā ar mūsu bijušo noziedzīgo varu sāka izspēlēt separātisko scenāriju.

Donbass kopumā, tāpat kā Doņecka atsevišķi ņemot ir multietnisks un vairāku konfesiju reģions. Piemēram, pēdējā gadsimta laikā Doņeckas etniskajā sastāvā dominēja ukraiņi (virs 50%, lai arī pamatā runāja krieviski), tikai pēc tam nāca krievi (līdz 40%), kā arī grieķi, baltkrievi, tatāri, ebreji, armēņi, azerbaidžāņi, gruzīni, moldāvi, bulgāri, vācieši, poļi, čigāni, lietuvieši utt. Man, īstai doņeckietei, nelikās pārsteidzoši, ka jau bērnībā no trim manām draudzenēm viena bija bulgāriete, otra ebrejiete, bet trešā krieviete, bet dažu pieturu attālumā no manas mājas sākās čigānu ciemats.

Pie mums neietu nogalināt cilvēku tikai tamdēļ, ka viņam ir citi uzskati vai cita ticība!

Dzīvojot kopā, dažādu tautību un ticību cilvēki pat sadzīviskā līmenī izstrādāja toleranci, iecietīgu attieksmi pret savstarpējām atšķirībām. Un es ar lepnumu varu teikt, ka tā bija manas pilsētas specifiska iezīme. Mēs bijām pie tā pieraduši, un pie mums neietu nogalināt cilvēku tikai tamdēļ, ka viņam ir citi uzskati vai cita ticība!

Vēstules no Doņeckas: Sagūsta priesteri un piedraud nošaut dievlūdzējus
Foto: Privātais arhīvs

Tāpat kā dažādu tautību cilvēki draudzējās savā starpā, arī dažādas apgabala reliģiskās un sabiedriskās organizācijas sadarbojās, laiku pa laikam apvienojot spēkus sociālajai kalpošanai, kā arī organizējot kopīgus svētku pasākumus. Un viss bija mierīgi.

Taču pienāca karš, mums tika uzspiests separātisms.

Vēl Doņeckas Eiromaidana laikā (2013./2014.gada ziemā) tajā piedalījās kā Kijevas patriarhāta pareizticīgie, tā arī grieķu katoļi, Kristus Baznīcas pārstāvji un musulmaņi. Bet 2014. gada februārī dažādu reliģisko un sabiedrisko organizāciju pārstāvji apvienoja spēkus situācijas stabilizēšanai valstī.

Visi viltus veidojumi vienmēr kā spoguļattēlā atdarina centra darbības, pret ko tie vērsti

No 2014. gada 4. marta sākās starpkonfesiju lūgšanu maratons par vienotību, mieru un saskaņu Ukrainā "Lūdz par Ukrainu". Katru (!) dienu Doņeckā Konstitūcijas laukumā no 18.00 līdz 19.00 tika noturēta kopēja dažādu konfesiju ticīgo un vienkārši labas gribas cilvēku lūgšana par mieru un Ukrainas teritoriālo nedalāmību. Akcija aizsākās kā daļa no lielā 40 dienu gavēņa pirms Lieldienām. Sākumā šķita, ka līdz Lieldienām viss beigsies, taču situācija pilsētā strauji pasliktinājās ar katru dienu.

Vēstules no Doņeckas: Sagūsta priesteri un piedraud nošaut dievlūdzējus
Foto: Privātais arhīvs

Visi viltus veidojumi vienmēr kā spoguļattēlā atdarina centra darbības, pret ko tie vērsti. Tā parādījās arī lūgšanu maratona par vienotību, mieru un saskaņu Ukrainā spoguļattēls – katru rītu un vakaru apkārt apgabala administrācijas ēkai ar lūgšanām apgaitā devās savādu cilvēku grupa zem t.s. "Krievu pareizticīgās armijas" karogiem. Jāpiebilst, ka viņu sejas nepavisam neizstaroja miermīlību, lai gan šie cilvēki it kā lūdzās.

Video: "Krievu pareizticīgās armijas" veidots mūzikas video

Kopš 2014. gada marta vidus Konstitūcijas laukumā visu dienu stāvēja lūgšanu telts un pastāvīgi dežūrēja dažādu baznīcu piederīgie. Dienas gaitā šurp nāca arī ļaudis, kas sevi neuzskatīja par ticīgajiem, taču kuriem bija nepieciešams atbalsts šajā pilsētu pārņēmušajā separātisma un agresijas haosā. Viņi nāca uz šejieni, jo tolaik tikai šajā vietā aizvien bija palicis Ukrainas karogs.

Nezināmi cilvēki apšaudīja lūgšanu maratona dalībnieku automašīnu, kad tajā iekrāva telti un aparatūru

Gandrīz kopš paša lūgšanu maratona sākuma pret tā dalībniekiem sāka pienākt draudi no "kaimiņiem" - prokrieviskajiem separātistiem, kas izvietojās telšu nometnē Ļeņina laukumā, burtiski desmit minūšu gājienā no mūsu lūgšanu telts. Bet 2014. gada 22. martā nezināmi cilvēki apšaudīja lūgšanu maratona dalībnieku automašīnu, kad tajā iekrāva telti un aparatūru.

Vēstules no Doņeckas: Sagūsta priesteri un piedraud nošaut dievlūdzējus
Foto: Privātais arhīvs

Viņi darbojās gļēvi un nelietīgi, pagaidot, kamēr visi dalībnieki izklīdīs, lai nebūtu liecinieku. Pēc tās dienas tika nolemts: neizklīst, kamēr organizatori neiekraus mašīnā telti un būs gatavi braukt prom, bet visi pārējie dalībnieki izklīdīs tikai grupās, pavadot viens otru. Kļuva patiešām bīstami.

2014. gada 30. martā kļuva zināms, ka ap simtu agresīvi noskaņotu prokrievisko "kaimiņu" no Ļeņina laukuma atnākuši pie lūgšanu telts pirms vakara lūgšanas, pieprasot novākt telti, Ukrainas karogu un pārtraukt mūsu lūgšanas, jo viņiem tās traucējot, viņi tās nevarot ciest. Tikai padomājiet - viņiem traucē lūgšanas par mieru un nedalāmību!

Ap simtu agresīvi noskaņotu prokrievisko "kaimiņu" no Ļeņina laukuma atnākuši pie lūgšanu telts pirms vakara lūgšanas, pieprasot novākt telti, Ukrainas karogu un pārtraukt mūsu lūgšanas, jo viņiem tās traucējot

Šādas provokācijas un uzbrukumi kļuva regulāri. Situācija pasliktinājās.

16. maijā pašpasludinātās "Doņeckas Tautas Republikas" (DTR) priekšstāvji pieņēma savas "konstitūcijas" tekstu. Šī dokumenta 9. pantā noteikts, ka DTR "primārā un valdošā ticība ir pareizticība, kā to praktizē Krievu pareizticīgā baznīca (Maskavas patriarhāts)". Tāpat tā sauktajā DTR "konstitūcijā" norādīts: "Krievu pareizticīgās baznīcas (Maskavas patriarhāta) vēsturiskā pieredze un loma tiek atzīta un respektēta, tostarp arī kā Krievu pasaules sistēmu veidojošie pīlāri". Tāpēc pastiprinājās visu konfesiju vajāšana, atskaitot Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu.

2014. gada 23. maijā apmēram divos dienā parādījās 15 bruņoti vīri maskās, demontēja lūgšanu telti un iemeta to Kalmiusas upē, atņēma tehniku un piedraudēja nošaut maratona dalībniekus, ja tie vēl kaut reizi savāksies un lūgšanu!

Garīdznieku atlaida ar vienu nosacījumu – lai viņš nekavējoties, stundas laikā, pamet Doņecku

XXI gadsimtā Eiropas centrā cilvēkiem piedraud ar nošaušanu par lūgšanos mieram! Viens no lūgšanu maratona organizatoriem – mācītājs Sergejs Kosjaks aizbrauca uz separātistu sagrābto apgabala administrāciju, lai atrisinātu konfliktu. Viņu saņēma gūstā. Pēc pratināšanām un sišanām beidzot atlaida.

2014. gada 27. maijā DTR kaujinieki saņēma gūstā katoļu garīdznieku Pāvelu Viteku par to, ka viņš vēlējās apmeklēt lūgšanu maratonu. Viņu izdevās atbrīvot pateicoties Polijas konsula Doņeckā pūlēm un viņa pārrunām ar kaujiniekiem. Garīdznieku atlaida ar vienu nosacījumu – lai viņš nekavējoties, stundas laikā, pamet Doņecku. Tādu faktu ir daudz!

Vēstules no Doņeckas: Sagūsta priesteri un piedraud nošaut dievlūdzējus
Foto: Privātais arhīvs

Doņeckā daudzi baidījās pievienoties kopējai lūgšanai Konstitūcijas laukumā, taču uzmanīgi sekoja notikumu attīstībai un pārdzīvoja līdzi, atbalstīja, reizēm dienas laikā zagšus pienāca pie telts, lai pateiktos par izturību, drosmi, un par doto cerību.

Bet pēc jaunajiem pašpasludinātās DTR likumiem lūgšanas pilsētas centrā sāka uzskatīt par noziegumu

2014. gada jūnijā starpkonfesiju lūgšanu maratons par vienotību, mieru un saskaņu Ukrainā pārsniedza 90 dienu robežu. Bet pēc jaunajiem pašpasludinātās DTR likumiem lūgšanas pilsētas centrā sāka uzskatīt par noziegumu.

Baidoties no jauniem uzbrukumiem, jūnijā nācās pārvietot lūgšanu vietu tālāk pa Kalmiusas krastmalu. Lūgšanu maratona aktīvisti palīdzēja cietušajiem gūstekņiem, veica brīvprātīgo darbu – pirka zāles nabadzīgiem cilvēkiem un piekaušanās cietušajiem ukraiņu aktīvistiem, atbalstīja viņu ģimenes, sedza daļu izmaksu pilsētas mēroga bērnu zīmējumu konkursam "Manas mājas – Ukraina" (tas notika visās pilsētas skolās), kā arī piedalījās projektā "Izlīgums" - palīdzēja ar zālēm arī ļaudīm, kam bija citādi uzskati.

To darīt bija visgrūtāk – iet uz slimnīcu pie tiem, kas piekāva mūsu patriotus, nest viņiem ēdienu un zāles (daudzi no šiem cilvēkiem bija pamesti likteņa varā, ko tie nekādi nebija gaidījuši). Ne katrs uz to bija spējīgs. Taču vismaz daži cilvēki pēc šīm vizītēm sāka apjēgt notiekošo un to, ka viņi bija nostājušies ļaunuma pusē. Protams, tas nepalika nepamanīts un izlikās bīstams separātistiem.

To darīt bija visgrūtāk – iet uz slimnīcu pie tiem, kas piekāva mūsu patriotus, nest viņiem ēdienu un zāles

Par miera un nedalāmības lūgšanām, par palīdzību trūkumā nonākušajiem – par labo lūgšanu maratona dalībnieki tika pakļauti vēl lielākām vajāšanām no prokrievisko kaujinieku puses, jo ir taču zināms, ka ļaunums nespēj paciest labā darbošanos.

Kļuva biežāki garīdznieku un brīvprātīgo nolaupīšanas vai sagūstīšanas, aktīvistu piekaušanas un spīdzināšanas gadījumi, notika baznīcu un lūgšanu namu sagrābšanas. Tas bija šausmīgs laiks. Pilsēta kļuva aizvien tukšāka, arī maratona dalībnieku skaits saruka, jo daudzi pēc gūsta, glābjot savas ģimenes un bērnus, aizbrauca no pilsētas draudu dēļ. Kļuva aizvien bīstamāk.

Pēc 2014. gada 8. augusta, neraugoties uz pastiprinātu spiedienu un arestiem, lūgšanu maratons tomēr turpināja savu darbību pagrīdē. Bet pēc 270 dienām DTR policija pēc vērīgu "atbildīgu pilsoņu" sniegtās informācijas izdzenāja tos, kas vēl sapulcējās lūgšanām nelegāli. Taču lūgšanu nav iespējams iznīcināt. Tā turpinās!

Veronika

Šis ir astotais apraksts sērijā "Vēstules no Doņeckas", kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja(īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam)no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.