Par cik latgaļu rakstība attīstijās poļu laikos un poļu iespaidā, tad jāatzīmē, ka poļu valodā (arī lietuviešu valodā) ir līdzīga problēma. Kāpēc līdzskaņu mīkstināšana rada problēmas? Agrākos laikos un līdz pat 20. gs. beigām tipogrāfijās lietoja tipogrāfijas burtus, sauktus arī par literām vai burtstabiņiem.
Tādā tehnikā, ja burtam gribēja uzlikt mīkstināšanas zīmi, tad vajadzēja izgatavot literi, kur burts ir kopā ar mīkstināšanas zīmi. Tas sadārdzināja drukāšanu. Tāpēc centās iztikt bez diakritiskām zīmēm. Latgaļu rakstībā izmantoja to pašu metodi, ko arī poļu rakstībā, t.i. mīkstināja līdzskaņu burtus ar "i" burta palīdzību. Piem.: ziamia [z'am'a], dziārvia [dz'ārv'a], kiarzia [k'arz'a], sviacia [sv'ac'a]. Tā tas ir darīts arī senākajā grāmatā latgaļu valodā [1], kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Poļu un lietuviešu rakstībā arī tagad līdzskaņus mīkstina ar "i" burtu.
Arī latgaļu rakstībā mīkstināšana ar "i" burtu saglabājās līdz pat Pētera Stroda pareizrakstības ieviešanai.
Mēs droši vien nekad neuzzināsim, vai P.Strods labprātīgi atteicās no līdzskaņu mīkstināšanas ar "i" burtu un iesprostoja latgaļu rakstību latviešu valodas alfabētā, kas papildināts ar burtiem "y" un "ō", vai to viņam uzspieda. Un uzspieda ar tālejošu nodomu - sekmēt latgaļu valodas izzušanu.
P.Strods savā gramatikā [2] paredzēja daudzo līdzskaņu mīkstināšanu ar apostrofu. Par cik apostrofs sadala vārdu daļās, P.Strods to lietoja ierobežoti, galvenokārt vārdu locījumos ( skuob'u, up'u, zem'u, latv'u). Tos vārdus, ko nevarēja latgaliski uzrakstīt bez mīkstinātiem līdzskaņiem, aizvietoja vai nu ar atbilstošiem latviešu valodas vārdiem, ko izrunāja ar transkripciju, piem.: zeme [z'am'a], dzērve [dz'arv'a], svece [sv'ac'a], upe [up'a], vai arī ar surogātvārdiem, t.i. it kā latgaļu valodas vārdiem, kas pārveidoti tiktāl, ka tos var uzrakstīt bez mīkstinātiem līdzskaņiem, ko arī izrunāja ar transkripciju, piem.: kerze [k'arz'a], uobele [uob'āļa], vēpla [v'āpla], ceļmines [c'āļminis'].
Tagad apostrofu kā mīkstināšanas zīmi latgaļu rakstībā vairs nelieto, tāpēc ir vesela grupa vārdu, kurus locījumos nevar gramatiski pareizi uzrakstīt. Tie ir vārdi, kam pēdējā zilbe sākas ar b, m, p, v, t.i. pēdējā zilbe ir: -be, -bes, -bis, -me, -mes, -mis, -pe, -pes, -pis, -ve, -vis. Piem.: skuobe, drēbes, ķirbis, zeme, sekmes, kurmis, upe, sluopes, krupis, dzeive, kurvis u.c.
Šādu rakstību vairs navar saukt par latgalisku. Mēs runājam latgaļu valodā, bet rakstīt esam spiesti citā, kaut kādā puslatgaliskā, latgaļu-latviešu hibridveida rakstu valodā. Vai mums trūkst latgaļu valodas vārdu? Netrūkst, tikai mēs tos nevaram uzrakstīt tagadējā ortogrāfijā.
Ja vēl 20.gs. 30. gados latviešu volodnieki atzina, ka latviešu valoda ir seno latgaļu valodas moderns pārveidojums, ko apstiprina [3], tad jau 20. gs. 80. gados enciklopēdijā [4] ir tikai norādīts, ka pirms latviešu valodas ir bijuši vidusdialekts, augšzemnieku un lībiskais dialekts kā arī 7 izloksnes, bet valodnieki noklusē, uz kādas valodas bāzes ir veidoti šie dialekti un izloksnes. Toties vidusmēra latvietim ir pilnīgi skaidrs, ka latgaļu valoda nav valoda, bet ir latviešu valodas dialekts. Ja jau latgaļu rakstībā lieto latviešu valodas vārdus, tad tā ir atkarīga no latviešu valodas - tātad dialekts.
Taču 20.gs. beigās visā pasaulē (arī Latvijā) mainījās situācija tipogrāfiju aprīkojumā. Vecā tipa aprīkojums, kas vairākus gadsimtus balstījās uz tipogrāfījas burtu izmantošanu, tika nomainīts ar progresīvākām tipogrāfijas mašīnām, kas iespiedformas veidošanai izmanto visas manuskripta lapas fotogrāfiju. Tas ļauj bez papildus aprīkojuma, ar datora palīdzību mīkstināt burtus ar akūtu (iepriekšējā apostrofa vietā).
Akūts nesadala vārdu daļās, tāpēc to var lietot neierobežoti. Tas dod iespēju atgūt daudzo mīkstināto līdzskaņu lietošanu rakstībā, citiem vārdiem, ļauj ieviest pilnīgu latgaļu valodas alfabētu. Tad latgaļu rakstība veidotos pēc principa "kā dzird, tā raksta", t.i. latgaļu rakstu valoda sakristu ar fonētisko transkripciju, kā tas ir latviešu rakstu valodā (tāda rakstība ir arī baltkrieviem un krieviem).
Tomēr tam pretojas vadošās latgaļu valodnieces. Izveidojusies paradoksāla situācija: P.Strods nevarēja uzrakstīt daudzus latgaļu valodas vārdus tāpēc, ka tolaik nevarēja drukāt daudzos mīkstinātos līdzskaņu burtus, bet tagad, kad mēs to varam izdarīt, izrādas, ka vadošajām latgaļu volodniecēm šo latgaļu valodas vārdu nemaz nevajag. Tāpēc, ka viņuprāt latgaļu rakstība j a u i r s a k ā r t o t a p i l n ī b ā un neko mainīt vairs nevar.
I z m a n t o t ā l i t e r a t ū r a
1. "Evangelia toto anno", 1753, (pieejama internetā).
2. P. Strods. Pareizraksteibas vuordneica. - Rēzekne, 1933. 7. lpp.
3. Latviešu konversācijas vārdnīca. XI sēj. Rīga.1934. - 1935. 22251. -
22252. sleja.
4. Latvijas padomju enciklopēdija, 1982 - 1987. Sēj. 5(2), 643. - 644. lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
