Agnese Krivade: Dzeju vajag?

Palūkojoties uz kvantitatīviem rādītājiem, izskatās, ka bez Agneses Krivades dzeja nepieciešama vēl kādiem 300 cilvēkiem, jo, kā neoficiāli un droši zināms, dzejas grāmatu metiens mūsdienās nemēdz pārsniegt 700 eksemplārus un puse no tiem vispār netiek izpirkti. Veicas tām izdevniecībām, kuru izdotās dzejas grāmatas tiek iekļautas garantētajos bibliotēku iepirkumos, taču būtībā dzejas grāmatas izdevējiem ir finansiāli visneienesīgākās. Līdztekus mākslas grāmatām. Turklāt lielāko daļu dzejas grāmatu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, bez tā atbalsta, visticamāk, tiktu izdota tikai tā dzeja, kuru autori paši sarūpētu sponsorus vai pat par izdošanu maksātu no savas kabatas. Bail iedomāties, kas tad notiktu ar dzejas kvalitāti, tagad Valsts Kultūrkapitāla fonds darbojas kā filtrs, atlasot un palīdzot veicināt dzeju, kas ir laba vai vismaz perspektīva.

Turpretim pavisam cita aina dzejas lauciņā bija vērojama vēl desmit gadu atpakaļ. Noteikti neesmu vienīgā, kam mājās divās plauktu rindās sarindoti Padomju laika kabatas formāta dzejas izdevumi. Jānis Peters, Mirdza Ķempe, Imants Auziņš, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Arvīds Skalbe un citi. Uz šo grāmatu aizmugures lapām izlasāms: Metiens: 16 000 eksemplāru. Vēl uz dažām piebilsts – otrais izdevums. Interesants rādītājs ir to laiku Dzejas dienu fotoattēli – sapulcējušos cilvēku pūlis seju daudzumā un apgarotībā nebūt neatpaliek no atmodas laika mītiņiem. Tūkstoši. Šogad pie pieminekļa 11.septembrī pulcējās labi ja pāris simti, no kuriem puse seju bija pazīstamas – literāti, žurnālisti un kultūras darbinieki.

Parasti kā galveno iemeslu šai tendences maiņai min zudušās cilvēku alkas pēc šifrētiem ziņojumiem, kas tajos laikos it kā tikuši ietverti dzejā. Slēpts nosodījums valdošajai ideoloģijai, sāpes par tautas nebrīvību. Esmu mēģinājusi to tagad izlasīt tajās pašās vecajās dzejas grāmatās, man neiznāk. Liekas – dzeja kā jau dzeja, kaut kas nojaušams, bet līdz galam nesaprotams, kaut kāda smeldze, bet ej nu sazini, vai tev tā pati lasot, kas dzejniekam rakstot. Katrā ziņā, vai nu šī, vai kāda cita iemesla dēļ, dzeju tolaik pirka. Dzejniekus mīlēja, cienīja un gaidīja.

Mūsdienās vārdam “dzejnieks” vairs nav tās ļoti romantiskās, nedaudz žēlīgās un noslēpumainās pieskaņas, kas bija pirmās Latvijas laikos. Nav arī tās tautas mīlestības, cieņas un dzejas kā aroda apziņas, kas bija sociālismā. Mūsdienās, izdzirdot vārdu “dzejnieks”, ne viena vien ar kultūru nesaistīta cilvēka sejā parādās tāds kā viegls smīniņš. Un gandrīz katrs vidējais tulkotās prozas lasītājs (sauksim viņu tā), atļaujas paust aizdomas, ka dzeja “kā tāda” esot «pilnīgs sviests», ka dzejnieki vienkārši “gļuko”, un viņš personīgi uzskata, ka viņam nav jātērē savs laiks, lai mēģinātu saprast kaut kādus “murgojumus”, kas visticamāk arī ir tikai pašmērķīgi “murgojumi” bez dziļākas jēgas, uzrakstīti, lai baigi tur izceltos un iztaisītos par savādnieku. Nereti sarunu biedrs iesmejas un saka «es jau arī tā varu». Un tad vēl ir tādi, kas dzeju it kā lasa bez aizspriedumiem, pa retam, bet raksturo īsi: “patīk” vai “nepatīk”, tā arī nekad nepaskaidrojot, ko tas nozīmē. Par dzeju sodās pat ļaudis, kas to ir pirkuši un lasījuši TAJOS laikos. Rīkojot šī gada Dzejas dienas, runājot ar žurnālistiem, vairākas reizes saskāros ar jautājumu, kādēļ agrāk dzeja esot bijusi saprotama un skaista, bet tagad, tie jaunie, rakstot tikai rupjības un bezjēdzības. Un arī vecajiem, agrāk mīlētajiem dzejniekiem vispār esot širmis tagad drusku aizbraucis, sākuši rakstīt nesaprotami. Kāpēc tā? Manuprāt, šeit noslēdzas apburtais loks. Cilvēki dzeju vairs vienkārši nelasa. Nepērk un nelasa. Un, ja kādreiz, garlaicības dzīti, kaut ko ierauga periodikā, tad pārlaiž acis pa diagonāli un nošausminās, ka rokā nedodas. Ka neko nevar saprast. Vai: ka tā jau nu gan nav glīti runāt. Un līdz ar to arī nepērk. Un līdz ar to arī nevingrinās saprast un “pavilkties no dzejas”. Jo dzeja ir ārkārtīgi spēcīga, caur dzejnieka miesu filtrētās realitātes esence, kā dārga smarža, kas pirmajā mirklī šķietami smaržo tikai pēc spirta, bet ar laiku atklāj daudzveidīgu, smalku aromātu buķeti. Spējīga ieinteresēt masas tikai tad, ja tai piešķir sociālpolitisku nozīmi kontekstā. Lēta odekolona statusu. Vai, ja dzejnieks, kas to sarakstījis, ar savu personību simbolizē kādus konkrētus sabiedrības procesus, un tad jau vairs nav svarīgi, ko viņš raksta. Vai jums vispār ir svarīgi, ko pašlaik raksta Imants Ziedonis, Broņislava Mārtuževa, Knuts Skujenieks, Māra Zālīte, Andrejs Eglītis?

Es nesaku, ka ir nepieciešams, lai katrs mēģinātu iedziļināties dzejā un to izprast. Tas vispār nav praktiski, un nav nekādas jēgas to darīt. Tas nekādā veidā neiemāca dzīvot labāk, produktīvāk un ātrāk. Izteiksmīgu, uztveramu un skaistu simbolu plūsma mārketinga sabiedrībā ir tik intensīva un dod tik daudz vienkārši izdzīvojamu emociju, ka nav nepieciešamības tās meklēt aiz atslēgām , iedziļināties kāda savāda cilvēka apziņas plūsmā, pārlasīt trīsreiz vienu rindiņu un aiz vārdiem sajust vējojam kādus smalkus, ikdienā un pat attiecībās nepielietojamus strāvojumus. Cilvēkiem dzeja nav vajadzīga, viss, ko tā sniedz, ir pieejams tāpat.

Dzejai pašai cilvēks, protams, arī nav vajadzīgs. Dzeja plīvo kaut kur nedaudz augstāk, skaista, vēsa un vienaldzīga pret lasītāju, vai to lasa, vai pie tās raud, vai uz tās spļauj, vai to nelasa. Secinājums šim stāstam tātad ir tāds, ka es nesaprotu, priekš kam cilvēkiem mūsdienās būtu jālasa un jāpērk vairāk dzejas, tāpēc īsti nespēju ieņemt sākumā iecerēto moralizējošo nostāju. Varu tikai pastāstīt, kā man iet. Pēc visa šī Dzejas dienu rīkošanas drudža, kad Dzejas dienu skaņas operatora lomā esmu pierunājusi pilnu “Delfi” portālu un citas pasaules maliņas ar to, cik svarīgas ir Dzejas dienas un cik laba latviešiem dzeja, man paliks tikai dažas lietas. Brīvprātīgi piespiedu kārtā izlasītie Semjona Haņina un Valta Ernštreita dzejas krājumi. Un leišu dzejnieka Antana A. Jonīna dzejas rindas. Viss cits noteikti pāries un aizmirsīsies. (Piemēram, par projektu saņemto naudu esmu jau iztērējusi.)