Romantizēt piekaušanu, raudošas, baiļpilnas sievas un bērnus? Diemžēl, Viesturs Rudzītis, šīs postošās psihiskās problēmas maldīgi pasniedz kā partneattiecību veselīgu normu. Nerunājot par klaju varbarbības propagandu, rodas vēl viens ētiskas dabas jautājums- vai psihoterapeits drīkst provokatīvi un skandalozi apspriest cilvēku emocionālās ciešanas- depresiju, trauksmi, naidīgumu, sadismu un/vai citus simptomus, vēl jo vairāk,- pat neatpazīstot tos kā nopietnus garīgās veselības traucējumus, un uzaicinot ikvienu īstenot ne tikai anti-psihoterapeitiskus ideālus, bet arī- krimināli sodāmas rīcības.
Vai iespējams apgalvot, ka V.Rudzīša piedāvātais lomu saturs atspoguļo ticamu garīgās veselības standartu, kas atzīts Eiropas psihoterapijas praksē, uz kuru tiekties mūsdienīgai, eiropeiskai sievietei, vīrietim, un emocionāli veselīgai ģimenei, dinamiskajā 21.gadismtā? Tā vien šķiet, ka dvēseļu dziedinātājs ar šo rakstu ir klaji vardarbīgs, pirmkārt, pats pret sevi, jo ne tikai piekauj, bet ari nopietni novājina, vai pat nogalina sevi kā profesionāli!
Domāju, ka raksta saturs un atmosfēra izraisījusi pamatotu trauksmi un apdraudējuma sajūtu lasītājos. Cilvēki savos komentāros meklē drošību, patvērumu, veselo saprātu. Kāda slavena dziedātāja publiski vēršas pēc palīdzības pie sava vīra, ar līdzīga rakstura uzaicinājumu (tikpatkā, turpinot Rudzīša ietekto):"Piekauj psihoterapeitu!".
Bet šoreiz, sarežģīti pārmest, ka - jau nākamās(!) piekaušanas niknie draudi, nav gana līdzsvaroti,- būtu neētiski kritizēt dziedātājas aso "dusmu izlādi", jo, varbūt , šoreiz psihoterapeita (?) provokācija ir izraisījusi nopietnu eksistenciāla apdraudējuma sajūtu, jo psihiskā līdzsvara eksperts, faktiski garīgās veselības "amatpersona"- psihoterapeits, virtuālā publiskajā telpā "uzaicina rīkoties"!
Citi lasītāji komentāros uzdod pamatotu jautājumu- kas drīkst, un kas nedrīkst nēsāt psihoterapeita vārdu- kādai bāzes izglītībai, kādai tālākizglītībai un specializācijai jābūt, lai šim jēdzienam veidotos dziļš, izjusts un ētisks saturs un attiecīgs publiskais tēls.
Domāju, ka Latvijas situāciju varēs sakārtot tikai rūpīgi izstrādāts likums par psihoterapiju, kurā, līdzīgi kā vairumā Eiropas valstu, tiktu atspoguļotas tās psihoterapijas nozares, kuras valstiski tiek definētas kā "uz pierādījumiem balstītas psihoterapijas" (evidence based- angļu val.), kā arī nosacījumi licenzētām, Eiropā un pasaulē atzītām apmācības programmām un sertifikācijai. Šobrīd Latvijā, psihologi un psihoterapeiti- visi, kas vēlētos strādāt psihoterapijas daudzveidīgajā nozarē, bažīgi un vienlaikus lepni, velk deķi katrs savas psihoterapijas skolas, vai savā,- personiskajā virzienā, bet domāju, ka mums būtu vērts sanākt pie apaļā galda un konstruktīvi runāt, jo, šķiet, ka mēs visi- valsts, sabiedrība, cienījamie kolēģi, blakus-profesiju pārstāvji, dzirdam, ka psihoterapijas regulējuma jautājums jau kādu laiku klauvē pie durvīm?
Pasaules pieredze rāda, ka nav iespējams apturēt "spilgtas personības", kas strādā ar alternatīvām (dažkārt radikālām, vai mistiskām) metodēm, bet vēlas sevi attiecināt uz psihoterapeita profesiju, radot savas, individuālas, zinātniski nepamatotas psihoterapijas teorijas un pat skolas. Ja šīs alternatīvās metodes nav klaji kaitīgas, vai nelikumīgas, un pulcina savu piekritēju pulku, arī šādi speciālisti, visā pasaulē, piedāvā savus pakalpojumus un atrod savu pieprasījumu. Tomēr, tā ir liela atšķirība, vai likums pieprasa norādīt, jau pie šī profesionāļa ieejas durvīm,- vai psihoterapeits atbilst valsts likuma prasībām, ka šeit saņemsiet valstiski atzītu psihoterapijas metodi, vai- šeit sastopams alternatīvo metožu praktiķis, kurai praksei nav pierādāma efekta.
Piemēram, Vācijā, valstiski atzītas ir sekojošas psihoterapijas skolas: kognitīvi-biheiviorālā, dziļās psihoterapijas (tiefenpsychologish fundierte Psychotherapie- vācu val.), psihoanalītiskā psihoterapija un psihoanalīze, sistēmiskā psihoterapija un "uz klientu centrētā psihoterapija" (Karla Rodžera pieeja). Vācijas sistēma ir apskaužama arī ar obligāto veselības apdrošināšanu, kuras ietvaros tiek apmaksāta viena no iepriekšminētajām psihoterapijas metodēm pieklājīgā sesiju apjomā (pat vairākus gadus), sekojošām diagnozēm- panikas/fobijas, depresijas, ēšanas traucējumi, personības traucējumi, psihosomatiskas saslimšanas, atkarības, uzvedības traucējumi, obsesīvi-kompulsīvi traucējumi.
Garīgās aprūpes likums (Heilpraktikergesetz- vācu val.) paredz gan bāzes izglītību psiholoģijā (Latvijā- pielīdzināma maģistra grādam) vai medicīnā, gan arī tālāko papildus profesionālo izglītību psihoterapijā, kas ilgst 4-8 gadus, atšķirībā no psihoterapijas virziena. Psihoterapeita izglītība ietver trīs segmentus- teorētisko apmācību, mācību praksi un personīgo psihoterapiju vai psihoanalīzi, kad topošais psihoterapeits vai psihoanalītiķis iziet pats savu personīgo terapiju, lai sakārtotu savu psihi un atrisinātu savus iekšējos konfliktus. Piemēram, psihoanalīzē, kura Latvijā tiek ieviesta, saskaņā ar starptautisku standartu, tiek pieprasīts, lai topošais speciālists iziet vismaz 4 gadu personisko psihoanalīzi- vismaz 700 sesiju apjomā pie starptautiski sertificēta psihoanalītiķa.
Latvijas psihologu un psihoterapeitu panākums, bet vienlaikus arī sarežģījums, kas šobrīd jānoregulē, ir tas, ka valstī, kurā padomijas laikā neapstāvēja psihoterapijas nozare, ir ieviesti dažādi apmācības modeļi- nevalstiskajā un valsts sektorā, dažādās psihoterapijas "skolās"- dažkārt, arī pie universitātēm,- formālās izglītības ietvaros.
Šobrīd- katrs ir lepns ar paveikto un braši sauc "Mēs esam tie īstie, vienīgie, patiesie psihoterapeiti! Tikai mums ir darba kvalitāte un tiesības strādāt!". Būtībā tikai dažas, no Latvijā ļoti "paš-lepnām", pat pie universitātēm piestiptinātām psihoterapijas programmām, atbilst Eiropas un pasaules standartiem, jo psihoterapijas standartu (izvērtējot visas trīs obligātās izglītības komponentes), kuru ir ieviesuši padomju laika profesori varētu viegli apšaubīt to aplūkojot no Eiropas un pasaules standarta viedokļa.
Pat, ja programmas ir akreditētas Latvijas Izglītības Ministrijā vai citās atbildīgajās institūcijās, rodas jautājums- kur gan Latvijas ierēdņiem, no kuriem neviens nav psihoterapijas eksperts, ir radusies kompetence, novērtēt psihoterapijas mācību programmas satura validitāti. Šobrīd, vienā daļā gadījumu sanāk tā "paši (viens otru) apmācam, paši (viens otram) "nodrošinām" personisko psihoterapiju, paši sevi sertificējam" piesedzot šo shēmu ar dažādām organizācijām, kurās darbojas vieni un tie paši spēki. Tādējādi var izolēties no pasaules un starptautiskajiem standartiem konkrētajā psihoterapijas skolā, bet lepni skaldīt un valdīt mūsu pašu miestiņā- Latvijā!
Psihoterapijas nozare jāregulē nopietni un pamatīgi, lai citi profesionāļi- psihiatri, ģimenes ārsti, pedagogi un sabiedrība kopumā tiktu nodrošināti ar objektīvu, zinātnisku informāciju par "uz pierādījumiem balstītām psihoterapijas praksēm" un varētu veikt apzinātu izvēli starp dažādām psihoterapijas "skolām", vai kam patīk riskēt- alternatīvām metodēm. Atliek vien iezīmēt galveno morālo izvēli- sakārtosim vai šķelsim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
