Ainārs Lerhis: 16.marts un ilūziju traģikas mācības  (37)

Tomēr šis datums joprojām tiek politizēts gan no atsevišķu sabiedrisko organizāciju puses, gan Krievijas varas iestāžu oficiālajā nostājā.

Krievijas "tautiešu politikā" vēstures jautājumiem ir ierādīta ievērojama loma, un arī 16. marta atceres diena Latvijā ir Krievijas varas iestāžu, "nevalstisko organizāciju vēsturnieku" un "tautiešu organizāciju" uzmanības lokā. Ignorējot traģiskās sekas, ko Otrais pasaules karš nesa Latvijas zemei un tautai, 16. martu atsevišķas sabiedriskās organizācijas un Krievijas oficiālās varas iestādes un to kontrolēto masu mediju izvērstā propaganda katru gadu izmanto, lai izvirzītu nepatiesas apsūdzības pret Latviju un tās iedzīvotājiem par nacisma atdzimšanu un tā atbalstīšanu.

Notiek mēģinājumi atbildību par kara laikā svešu okupācijas varu veicinātiem un izdarītiem noziegumiem Latvijas teritorijā uzvelt Latvijas valstij. Šādi apmelojumi tiek izteikti un izplatīti ar nolūku starptautiski diskreditēt Latvijas valsti. Krievijas valsts amatpersonas publiskajā telpā ik gadus aktīvi pauž savu viedokli par šo atceres pasākumu, tās dalībniekus apmelojot un dēvējot par neonacistiem, izvirzot piemiņas gājienu un ziedu nolikšanu par piemēru neonacisma problēmai Baltijā un citur Eiropā. Šīs darbības ir daļa no informatīvā kara.

Tapis materiāls 16. marta skaidrošanai

Var diezgan droši prognozēt, ka šogad, kad Latvija ir Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts, propagandas kampaņa ap 16. martu varētu tikt izvērsta ar īpašu sparu, tādējādi cenšoties šai kampaņai iegūt iespējami plašāku auditoriju. Tādēļ, lai palīdzētu skaidrot ar 16. marta atceri saistītos vēsturiskos un politiskos jautājumus, Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondā ir tapis informatīvais materiāls, kurā skaidrots šis datums, kā arī norādīts uz pēdējos gados ap to radītās ažiotāžas mērķtiecīgo un Latvijas interesēm pretrunā esošo būtību. Materiāls tiks izplatīts masu medijiem, kā arī plašākai auditorijai. Visiem interesentiem materiāls būs pieejams fonda interneta lapā www.demoshistoria.lv.

Informatīvajā materiālā ir skaidrota informācija gan par vēstures faktiem (nelikumīgo mobilizāciju un leģionu, tā īsu vēsturi, leģionāru jautājumu pēc kara beigām un leģionāru likteņiem), gan centieniem mūsdienās ar leģiona jautājuma politizācijas palīdzību nomelnot Latvijas valsti. Materiālā uzsvērts, ka neviens no karavīriem nav atzīts par vainīgu kara noziegumos leģiona sastāvā.

Atbildība - okupācijas varām

Atgādināsim, ka Otrā pasaules kara gados Latvijā viena otru nomainīja totalitāro lielvalstu - PSRS, nacistiskās Vācijas un atkal PSRS - okupācijas režīmi. Latvijas valstisko neatkarību Padomju Savienība iznīcināja jau gadu pirms PSRS - Vācijas kara sākuma, tāpēc suverēna un darboties spējīga Latvijas valdība nepastāvēja. 1940. gada vasarā izbeidzot darboties pēdējai neatkarīgai pirmskara Latvijas valdībai, tā nepaziņoja nekādas darbības vadlīnijas iedzīvotājiem, kā viņiem rīkoties tālāk okupācijas apstākļos. Tāpēc turpmāk iedzīvotāji katrs rīkojās atbilstoši tam, kā izprata savu situāciju, iespēju robežās cenšoties izvairīties no svešu varu uzliktiem ierobežojumiem.

Okupācijas apstākļos Latvijā visi politiskie, administratīvie un militārie lēmumi, kas tika attiecināti uz Latvijas iedzīvotājiem, bija svešu ārējo okupācijas režīmu iestāžu radīti un noteikti un to izpilde kontrolēta, šīs varas nes atbildību par tiem. Līdzīgi var teikt par totalitāro lielvalstu izdarītiem un veicinātiem kara noziegumiem pret Latvijas valsti un tautu.

Par iekšpolitisko un militāro situāciju Latvijā kara gados ir atbildīgas gan Padomju Savienība, gan nacistiskā Vācija, kuras 1941. gada 22. jūnijā uzsāka savstarpēju karu, kas norisinājās arī Latvijas teritorijā. Gan nacistiskā Vācija, gan PSRS, pretēji starptautiskajām tiesībām, okupācijas apstākļos nelikumīgi mobilizēja vai piespieda daudzus dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus iesaistīties to bruņotajos spēkos. Nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas noteikumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus savos bruņotajos spēkos. Iesauca ap 115 000 jaunu vīriešu, no tiem bojā gāja 25 000 - 30 000 karavīru. Sarkanajā armijā tika mobilizēti gandrīz 100 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem bojā gāja ap 35 000 cilvēku. Daudzu cilvēku likteņi tika salauzti.

Jāņem vērā laikmeta kopējais un katra iedzīvotāja individuālais konteksts, kas veidoja, kā arī ietekmēja motivāciju cīnīties pret draudošo otrreizējo padomju okupāciju Latvijā: 1940. gadā Latvijas valstisko neatkarību iznīcināja PSRS, sākās represijas pret Latvijas pilsoņiem; 1941. gada 14. jūnijā padomju iestādes īstenoja noziedzīgu gandrīz 15 000 Latvijas dažādu tautību iedzīvotāju deportāciju uz Sibīriju. Nacistu propaganda šo faktu izmantoja, leģionāriem frontē deva miglainus apgalvojumus, ka viņi cīnās par Latvijas brīvību, lai gan nekāda Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana nacistu plānos nekad neietilpa. Šī pretruna starp cerībām uz valstiskās neatkarības atgūšanu, padomju okupācijas novēršanu un patieso realitāti iezīmēja leģiona traģēdiju Otrajā pasaules karā.

Kara laikā konkrēta Latvijas iedzīvotāja rīcība pēc aprēķina vai "mazākā ļaunuma" principa sadarboties ar kādu no okupācijas varām pret otru okupācijas varu gribot vai negribot neizbēgami noveda pie vienas vai otras okupācijas varas interešu veicināšanas. Abas svešās varas un to propaganda meistarīgi izmantoja latviešu patriotismu savās interesēs. Daudzi iedzīvotāji, arī leģionāri, cerēja uz Neatkarības cīņu situācijas un panākumu atkārtošanos, taču 1944.-1945. gadā, atšķirībā no 1919.-1920. gada situācijas, vairs nebija minētās neatkarīgas valdības, nebija Latvijas bruņoto spēku un nebija arī sabiedroto valstu, kas sniegtu militāru palīdzību. Dubultokupācijas apstākļos cīņa par brīvību svešu armiju uniformās nesasniedza mērķi. Kolaborācija nenoved pie brīvības. Tā ir traģiska vēstures mācība, kas ir maksājusi ārkārtīgi dārgi Latvijas tālaika iedzīvotājiem, bet ko pat šodien daudziem ir grūti un sāpīgi atzīt.

Latvijas situācijas skaidrošana kopš kara gadiem līdz mūsdienām

Par šo dubultokupācijas situāciju kara un pēckara (Aukstā kara) gados aktīvu informācijas un skaidrošanas darbu izvērsa Latvijas Republikas sūtniecības Rietumvalstīs, kas tolaik izstrādāja Latvijas valsts oficiālo pozīciju un vērtēja situāciju no Latvijas valsts interešu viedokļa.

Turpinot diplomātu aizsākto darbu, plašākas informācijas darba iespējas un starptautisku tribīni Latvija ieguva līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu un suverēnas valdības starptautisku atzīšanu 1991. gadā. Lai gan Latvijas valsts nav atbildīga par svešu varu rīcību Latvijā 1940.-1991. gadā, atjaunotās neatkarības situācijā Latvijas valsts iestāžu pārstāvjiem nereti ir bijis jāsniedz novērtējums arī tiem notikumiem Latvijā, kas risinājušies laikā kopš Latvijas neatkarības zaudēšanas līdz tās atgūšanai. 

Tas attiecināms arī uz Otrā pasaules kara notikumiem, izvērtējot tā rezultātus un sekas no Latvijas viedokļa, nevis pārmantojot PSRS viedokli. Starp šiem viedokļiem pastāv neizbēgamas principiāla rakstura atšķirības, jo PSRS vispār ignorēja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nepieciešamību un arī starpkaru periodā pastāvošo Baltijas valstu esamību uztvēra drīzāk kā "vēstures kļūdu".

Otrā pasaules kara gaitas, rezultātu un seku izvērtējums mūsdienās no Latvijas un pārējo Baltijas valstu puses nav "vēstures pārrakstīšana", kas piepeši būtu it kā uzsākta kopš 1991. gada, jo Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji kara laiku notikumus un attieksmi pret abām okupācijas varām izvērtēja jau 1940.-1945. gadā, un tas bija nekavējoties darīts zināms antihitleriskās koalīcijas Rietumvalstu valdībām. Nostāja tika turpināta Aukstā kara gados. Baltijas valstu pārstāvji nekad nebija piekrituši PSRS viedoklim par karu, tāpēc nekāda nostājas maiņa nebija.

Ne vienmēr Latvijas pārstāvjiem ir izdevies sniegt izsvērtu un labi argumentētu viedokli, tomēr sevišķi pēdējo 10 gadu laikā ir daudz darīts Latvijas 20. gadsimta vēstures skaidrošanā. Kara notikumu skaidrošanā un vēstures faktu pētniecībā ne viss vēl paveikts, par vairākiem aspektiem joprojām ir sarežģīti runāt, jo tas emocionāli skar izdzīvojušo kara dalībnieku un viņu tuvinieku likteņus. Vēstures lappuses netiek rakstītas tikai ar baltu vai melnu krāsu vien. Notikumu skaidrošanu un patiesības meklējumus mūsu valstī nevar veicināt arī pāri Latvijas robežām ienākošais un pastāvīgi klātesošais vienpusīgais informatīvais fons no Krievijas puses.

Kopš valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas Republika stingri nosoda visas totalitārās ideoloģijas un Otrā pasaules kara laikā pastrādātos noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus. Noziegumu skaitā ietilpst arī Latvijas iedzīvotāju nelikumīgā mobilizācija leģionā.

70 gadus pēc kara - joprojām totalitāro varu propagandas gūstā

Šodien būtiski ir nošķirt kara noziegumu izdarītājus no frontē kritušo piemiņas. Karš un okupācijas varu represijas piespieda daudzus cīnīties vienā vai otrā frontes pusē, brālim pret brāli, tēvam pret dēlu. Karš sadalīja tautu un sašķēla Latviju. Šodien ir svarīgi neturpināt frontes līnijas, bet gan kopīgi apzināties traģiskās vēstures mācības, nepieļaut politizāciju, radikālismu un neiekrist provokāciju slazdos.

Diemžēl dažkārt šķiet, ka viena vai otra Latvijas iedzīvotāju daļa joprojām atrodas vienas vai otras totalitāras varas propagandas ēnā pat 70 gadus pēc kara beigām. Latvijai nav jāatzīmē ar citām valstīm (to skaitā vairs nepastāvošām), to režīmiem (to skaitā vairs nepastāvošiem) un bruņotajiem spēkiem (arī vairs nepastāvošiem) saistītas atceres dienas. Latvijas valsts savus kritušos karavīrus godina 11. novembrī - Lāčplēša dienā, Varoņu piemiņas dienā.