Krievijā notikusi atgriešanās pie PSRS laikmetā izveidotā oficiālā viedokļa par Otro pasaules karu. Notiek vēstures skatījuma agresīva uzspiešana tai daļai bijušo PSRS republiku (arī Latvijai), kuras vienlīdz nosoda gan nacistisko, gan komunistisko režīmu. Otrā pasaules kara vēstures dažādas interpretācijas šķeļ sabiedrību arī Latvijā.

9. maija politizācija

Sakarā ar pēdējā gada notikumiem Ukrainā vērtējums 9. maijam šogad iegūst papildu aktualitāti. Atšķirības Krievijas un citu bijušās PSRS republiku nostājā šo valstu vēstures jautājumos ir iezīmējušās vēl lielākā mērā. Sevišķi ievērojamas atšķirības attiecībā uz 20. gadsimta vēstures vērtējumu ir nostiprinājušās starp Krieviju un Ukrainu. Nesen Ukrainā likumdošanas līmenī tika nostiprināta totalitāro režīmu - komunistiskā un nacistiskā - kā noziedzīgu režīmu nosodīšana.

Ukrainas parlaments pieņēma likumu par "Uzvaras pār nacismu Otrā pasaules kara laikā 1939.-1945. gadā iemūžināšanu". Saskaņā ar jauno likumu 8. maijs kļuvis par Piemiņas un izlīguma dienu, bet 9. maijs - par Uzvaras dienu. Ukrainas varas iestādēm par pienākumu tika uzlikts izmeklēt šo totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus, kā arī publiskot informāciju par šiem noziegumiem.

Krievijā 70 gadus pēc kara beigām arvien vairāk nodarbojas ar kara vēstures, to skaitā 9. maija, politizāciju. Tas ir ilglaicīgas attīstības rezultāts. 20. gadsimta 90. gados Krievija negāja uz radikālu saišu saraušanu ar padomju perioda mantojumu, bet vairāki citi mēģinājumi atrast jaunu "pēcpadomju" identitāti, kas būtu vērsta uz nākotni, līdz šim nav izdevušies. 

"Tautas vienotības dienu" (4. novembris) ir pārņēmuši nacionālistisko "krievu maršu" organizētāji. Kara traģisko lappušu izvērtēšana Krievijā sastopas ar lielām grūtībām, jo daudzi arhīvu dokumenti par karu joprojām nav pieejami arī Krievijas pētniekiem. Virkne jautājumu tiek uzskatīta par neērtiem. Izpaužas arī vēlme "neuzplēst vecās rētas", jo upuru skaits bija milzīgs.

Privatizētā uzvara - identitāts pamats?

Tagad 9. maija tematika ir kļuvusi par Krievijas informatīvās ietekmes elementu. Plaši ir izplatīts viedoklis, ka Krievija ir "privatizējusi" uzvaru Otrajā pasaules karā, lai padarītu to par savas mūsdienu identitātes pamatu. Krimā atklātais piemineklis Antihitleriskās koalīcijas vadošo lielvalstu vadītājiem Staļinam, Čērčilam un Rūzveltam ir pirmais "izmēģinājuma signāls", lai radītu precedentu un noskaidrotu Krievijas iedzīvotāju viedokli, vai nākotnē būtu iespējama arī citu Staļinam veltītu pieminekļu atklāšana. Notiek Staļina kulta pakāpeniska atdzimšana un glorifikācija, vēstures notikumu un nozīmes vienpusīga traktēšana un izmantošana politikā.

Jaunie Krievijas identitātes centieni drīzāk "atgrūž" arvien vairāk NVS valstu no vienotas izpratnes par 9. maija svinību atzīmēšanu, apgrūtina Krievijas mēģinājumus atgūt ietekmi pēcpadomju telpā. Sevišķi kopš Krimas aneksijas daudzi uzskata, ka Georgija lentas ataino Krievijas ekspansionismu ("krievu pasaules" ideju). Tāpēc vairākās NVS valstīs politiskā līmenī šīs lentas lietošanu turpmāk vairs negrib atbalstīt, bet paredz aizstāt to ar citu krāsu lentām atbilstīgi vietējām nacionālām tradīcijām (piemēram, Baltkrievijā, Kirgīzijā u.c.), bet Kazahstānā par līdzīgu rīcību aicina iestāties iniciatīvas grupa.

Vairāku pasaules valstu vadītāji jau paziņojuši, ka viņi ieradīsies Maskavā godināt kara upuru piemiņu, bet Krievijas armijas militāro parādi neplāno apmeklēt. Šīs valstis pārvirza uzsvaru uz kara upuru piemiņas atzīmēšanu, nevis militāras uzvaras politisku svinēšanu. Daļa NVS valstu ir izdarījušas izmaiņas tradicionālajos grafikos uzvaras pār nacismu atzīmēšanā. Piemēram, Kirgīzijā šās svinības ir pārceltas uz 7. maiju.

Krievijā pastāv ievērojami paplašināta uzvaras nozīme - tiek uzsvērta lielvalsts varenība. 9. maijs tagad simbolizē uzvaru ne tikai Otrajā pasaules karā, bet arī uzvaru pār Rietumiem vispār. Lielā mērā šis process notiek uz komunistiskā režīma mantojuma un tā attaisnošanas pamata. Taču ir kļuvusi derīga arī jebkura cita pieeja, kas ļauj pamatot lielvalsts statusu. Tāpēc uzvaras svinēšana mūsdienās apvieno agrāk pilnīgi nesavienojamas idejas, kas pulcina visu Krievijas vēstures periodu piekritējus - monarhistiskā laikmeta (carisma), padomju perioda (Ļeņina un Staļina laika un vēlāko gadu desmitu) un pēcpadomju laikmeta ideoloģijas un prakses atbalstītājus, kā arī Krievijas Pareizticīgās baznīcas nostāju un impērijas atjaunošanas iniciatorus.

Starp diviem dzirnakmeņiem: Latvijas situācija kara laikā

Atgādināsim, ka kara gados Latvijas sūtņi Rietumvalstīs, kuri pauda Latvijas valsts oficiālo nostāju, gribēja piedalīties Otrajā pasaules karā Antihitleriskajā koalīcijā Rietumu demokrātisko lielvalstu pusē pret nacistisko Vāciju un tās sabiedrotajām "ass" valstīm (LR sūtņa ASV A. Bīlmaņa iesniegums ASV valdībai 1942. g. janvārī), bet Rietumvalstis to neatbalstīja iespējamo PSRS iebildumu dēļ. Latvijas tirdzniecības kuģi tika nodoti ASV un Lielbritānijas rīcībā, un tas bija Latvijas Republikas piedalīšanās veids karā Antihitleriskās koalīcijas pusē, lai gan Latvija oficiāli par koalīcijas dalībvalsti nekļuva. 

Latvijas sūtņiem Rietumvalstīs jau 1941. gadā bija pārliecība un nostāja, ka Baltijas valstu oficiālajiem pārstāvjiem ir jāiet kopā ar demokrātiskajām Rietumu lielvalstīm un ka nacistiskā Vācija karu zaudēs. Iestājoties par nacistiskās Vācijas sakāvi, Latvija gribēja iet kopā ar Antihitlerisko koalīciju, lai gan šajā koalīcijā ietilpa arī PSRS, kas pirms tam bija izpostījusi Latvijas valstisko neatkarību.

Karojošajām lielvalstīm, pārkāpjot starptautiskās konvencijas, liela daļa iesaukuma vecuma Latvijas vīriešu tika mobilizēti PSRS vai Vācijas armijās. Lai gan 1940. gadā PSRS īstenotās Latvijas okupācijas dēļ starp Latvijas Republiku un PSRS pastāvēja nesamierināmas interešu atšķirības jautājumā par Latvijas tālāko nākotni pēc nacistiskās Vācijas sagrāves, tomēr vēstures fakts, ka daļa latviešu Antihitleriskajā koalīcijā pret nacismu cīnījās Sarkanās armijas sastāvā, ir svarīgs. 

Daļa Latvijas iedzīvotāju bija motivēti iet cīnīties pret Vāciju (tautas atmiņā vēl bija, piemēram, landesvēra un Bermonta karaspēka zvērības Latvijā). Taču cīņa Sarkanās armijas rindās neizbēgami nozīmēja PSRS interešu, ietekmes un ekspansijas Austrumeiropā (arī Latvijas otrreizējas padomju okupācijas) veicināšanu.

Līdzīgi cita latviešu daļa bija motivēta doties cīņā pret Padomju Savienību (jo tieši PSRS bija tā, kas bija likvidējusi Latvijas valstisko neatkarību). Katram bija sava taisnība. Latvijas iedzīvotāji tika sašķelti divās pretējās nometnēs, sekoja lieli dzīvā spēka zaudējumi, un tā bija traģēdija tautai.

Latvijas vēstures kontekstā ir svarīgi uzsvērt, ka Otrā pasaules kara gados Latvijas iedzīvotāji ir cīnījušies pret abiem totalitārajiem režīmiem. Starptautiskā kontekstā ir svarīgi atzīmēt, ka Latvijas Republika ar ASV un Lielbritānijas militāro konvoju rīcībā nodotiem tirdzniecības kuģiem un Latvijas iedzīvotāji PSRS Sarkanās armijas sastāvā ir devuši ieguldījumu cīņā pret nacismu.

Ārvalstu okupācijas varu vairākkārtīgas nomaiņas (dubultokupācijas) apstākļos Austrumeiropā, Baltijā, arī Latvijā, vienas karojošās puses jeb totalitāra režīma (nacisma) sakāve automātiski nenodrošināja brīvības un neatkarības atgūšanu, jo otrais totalitārais (komunistiskais) režīms saglabājās. Nevar noliegt PSRS un visas Antihitleriskās koalīcijas milzīgos upurus un ieguldījumu nacisma sagrāvē. Tomēr Krievijā daudziem iedzīvotājiem joprojām ir grūti pieņemt faktu, ka Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem Sarkanā armija atnesa jaunas ciešanas.

Nenoklusēt un pieminēt

Viens no Krievijai neizdevīgiem jautājumiem, kas ilgus gadus bijis noklusēts, bet par ko pakāpeniski parādās liecības, ir Sarkanās armijas karavīru noziegumi pret civiliedzīvotājiem Vācijā, Centrāleiropā un Austrumeiropā. Uzvara Otrajā pasaules karā nevar attaisnot nevienu, kurš veicis kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Šādiem noziegumiem nav noilguma. Jebkāds totalitārais režīms ir nosodāms un arī kara uzvarētājvalsts statuss nevar pasargāt no atbildības šādā gadījumā. Viena totalitāra režīma noziegumus nav pieļaujami attaisnot, atsaucoties uz cita totalitāra režīma noziegumiem. Tas neveicina arī bijušo karojošo pušu karavīru izlīgšanu.

Pieminēt Otrajā pasaules karā bojā gājušo karavīru un civiliedzīvotāju piemiņu ir dzīvo pienākums un cieņas izrādīšana kara upuriem. Tāpat kā vairākās citās postpadomju telpas valstīs, arī Latvijā ir jāatšķir piemiņas pasākumi no vēstures politizācijas un uzvaras svinēšanas. Svarīgi neizmantot traģiskos kara vēstures faktus vēstures politizācijai. Uzvara pār nacistisko Vāciju nenovērsa Latvijas otrreizējo padomju okupāciju un tās sekas - represijas un režīma noziegumus pret iedzīvotājiem. Tāpēc Baltijas valstīs oficiāli nav svinību, bet tās seko Eiropas Savienības tradīcijai un atzīmē 8. maiju kā Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu.

Tuvojoties 9. maijam, Rīgā Vēstures politizācijas jautājumi tiks iztirzāti starptautiskā ekspertu diskusijā "9. maijs - vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?", ko rīko Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, LU Filozofijas un socioloģijas institūts un LU Latvijas Vēstures institūts. Diskusija notiks 7. maijā plkst. 11.00 Latvijas Kara muzejā.