Vēl vairāk bažas par iespējamo sakāvi tautas nobalsošanā vairo tas, ka šodien eiroskepses propagandētājiem ir pilnīgi brīvas rokas savā rīcībā – viņus nesaista ne fakti, ne loģika, ne pat vairs elementāra mēra sajūta. Man gadījās redzēt Jurija Žuravļova kabatas (“sociāldemokātiskās labklājības”) partijas aģitācijas materiālu – sērkociņu kārbiņu ar uzrakstu “Kad būsim ES un NATO, ekonomēsim pat uz sērkociņiem”. Prasti, melīgi – bet iedarbīgi! Vispretīgāk ir tas, ka cilvēki, kuri aģitē pret Latvijas līdzdalību ES, savus melus uzskata vien par nevainīgu populistisku triku: tauta grib to dzirdēt, mēs arī sakām – bet, kad tiksim pie varas, rīkosimies valstiski!
Domāju, ka viens otrs šāds “eironīdējs” jutīsies patiesi pārsteigs vai aizvainots, ja nesaņems ielūgumu uz Eiropas Komisijas rīkotu pasākumu vai banketu, ja tiks svītrots no Valsts prezidentes ārvalstu vizīšu delegācijas saraksta. “Ko, jūs vairs jokus nesaprotat?” Tāpat enerģiskie puiši, kas sameistaroja Brīvības partijas rasistiskos un demagoģiskos reklāmklipus, droši vien bez jebkādas aiztures būtu gatavi filmēt ES aģitāciju un saņemt par darbu pašu nopeltos eiro.
Tiklab pētījumi Latvijā kā nesen kaimiņzemē Lietuvā veiktais (LETA, 19. jūnijs) apliecina, ka integrācijas atbalstītājus un noliedzējus šķir dziļa sociāla plaisa. Jaunie, izglītotie, pārtikušie, uzņēmēji, lielpilsētnieki konfrontē savos uzskatos ar gados vecākajiem, cilvēkiem bez augstākās izglītības, mazturīgajiem, lauciniekiem, arī nacionālajām minoritātēm. Tā ir plaisa, kas pastāv arī citās sabiedrības diskusijās par tai svarīgiem jautājumiem. Trūcīgie, maziglītotie un optimismu zaudējušie vieglāk pakļaujas primitīvai propagandai, iebiedēšanai, demagoģijai. Tiem ir grūti uzklausīt un izprast izsvērtus argumentus vai sarežgītu informāciju.
Bailēm no ES ir gluži iracionāla daba – nevēlēšanās būt nabaga radiniekam, apzināties savu otršķirību, nevērtību. Un arī neprasmi, slinkumu, nogulētās iespējas. Tad jau labāka šķiet “pašcieņas pilna nabadzība”, kad gan tu, gan tavi kaimiņi ir vienlīdz nabagi: nav ko skaust, nav par ko kaunēties. Tie paši apsvērumi lauku iedzīvotājos rada tik histērisku pretestību zemes pārdošanai ārzemniekiem vai “šķirisku” naidu pret veiksmīgiem sava pagasta zemniekiem vai uzņēmējiem.
Vienlaikus, manuprāt, pastāv slēpta plaisa arī politiskajā elitē, kaut arī tās vienošanās nostiprināja integrāciju ES kā Latvijas ārpolitikas pamatmērķi. Daudzi politiķi tīri labi apzinās, ka “eirostandartos” neiekļaujās viņu tagadējie tikumi – neslēpta draugu būšana, “desmitā tiesa”, politikas taisīšana somu pirtīs, arī džipu ralliji pa priedīšu jaunaudzēm. No tribīnes tie runā vienu, bet vecās ierašas tie nevar aizsviest kā nemodernu žaketi.
Kā panaceja pret eiroskeptismu tika sludināta plaša informācijas kampaņa. Taču informācija ir noderīga tikai tiem, kas paši vēlas zināt un meklēt uzziņas. Kampaņas un pasākumi prasa lielus līdzekļus, bet kāda būs to atdeve? Nav jēgas, piemēram, tērēt naudu plakātiem, bukletiem vai tiešā pasta vēstulēm, kas stāsta par izglītības iespējām ES dalībvalstīs un stipendiju programmām, ja to adresāti ir jaunieši, kuri nemaz netaisās studēt vai vēlas augstskolu izmantot tikai kā līdzekli, lai izvairītos no armijas.
Domāju, ka šodien eiroinformācijas izplatītājiem ir jārīkojas atbilstoši Bībeles vārdiem “Kam ir – tam tiks dots, kam nav – tam tiks atņemts”. Nav jākaisa nauda vējā, tā ir mērķtiecīgi jāizlieto eirooptimistu organizēšanai. Tāpēc arī Lietisķās informācijas dienesta rīkotājā “Kapitāla” biznesa forumā 4. septembrī, kas veltīts uzņēmēju iespējām Eiropas Savienībā, mēs ceram sagaidīt dalībniekus, kuriem jau ir skaidra nostāja attiecībā uz Latvijas ārpolitikas prioritāti. Jo mums nav tiesību izšķiest sponsoru līdzekļus, lai pārliecinātu aizdomu pilnos, ka Briseles koridoros “bērnus neēd”.
Semināriem, sabiedriskām organizācijām, informatīviem biļeteniem ir jāstiprina integrācijas atbalstītāju erudīcija – un vienlaikus jānostiprina viņu pārliecība, ka mēs, “eirooptimisti” (man pašai gan patīk sevi apzināties kā eiroreālisti, kas entuziasmu līdzsvaro ar veselīgu skepsi un piesardzību) esam organizēti, saliedēti un stipri. Savukārt zinošu un par sevi pārliecinātu cilvēku organizēts spēks piesaista sev tagadējos šaubīgos un piespiež šaubīties par saviem uzskatiem ES nievātājus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
