Aivars Lošmanis: Augstskolu konkurence un juridiskā izglītība Latvijā  (3)

Fakti liecina, ka privātajās augstskolās juridiskās izglītības kvalitātes līmenis ir zemāks nekā LU Juridiskajā fakultātē. Katru gadu arvien vairāk jurisprudences studentu no citām augstskolām izsaka vēlmi pāriet uz LU un iesniedz pieteikumus studiju turpināšanai LU Juridiskajā fakultātē. “Pārbēdzējus” nebiedē pat tas, ka studiju maksas apmērs LU Juridiskajā fakultātē pakāpeniski tuvojas mācību maksas apmēram privātajās augstskolās. Nav noslēpums, ka privātajās augstskolās parasti nav stabila pasniedzēju sastāva. Labākajā gadījumā tajās uz pusslodzi strādā LU Juridiskās fakultātes mācībspēki, bet daudzos gadījumos – nepietiekami kvalificētas personas, kurām pat nav Augstskolu likumā noteiktā maģistra grāda. Privātajās augstskolās nepietiekamā apjomā un kvalitātē tiek mācīti pat tie pamatkursi, kas jāpārzina ikvienam juristam. Dažā labā privātajā augstskolā, kas pastiprināti orientējas uz juristu sagatavošanu uzņēmējdarbībai, arī vecāko semestru studenti nepārzina elementārus civiltiesību pamatjautājumus, piemēram, uzskata, ka juridiski saistoši ir tikai rakstiskā formā noslēgti līgumi. Gala pārbaudījumos izvirzīto prasību līmenis dažādās augstskolās ievērojami atšķiras. Ņemot vērā augstākminēto, darba devēji parasti dod priekšroku tieši LU absolventiem.

Dažas augstskolas, kas piedāvā juridiskās izglītības programmas, ir neapmierinātas ar Prokuratūras likuma, Advokatūras likuma un Notariāta likuma normām, saskaņā ar kurām attiecīgajās juridiskajās profesijās drīkst strādāt tikai tie Latvijas Republikas pilsoņi, kas “ieguvuši augstāko juridisko izglītību Latvijas Universitātē vai kādā citā augstskolā, kura pēc Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes atzinuma pielīdzināma Latvijas Universitātei”. Šādas normas likumos ir tāpēc, ka LU Juridiskā fakultāte ir vienīgā nopietni ņemamā akadēmiskās un profesionālās juridiskās izglītības, kā arī tiesību zinātnes bāze Latvijā.

Tiem, kas iebilst pret šajos likumos noteikto LU Juridiskās fakultātes īpašo stāvokli, varētu piekrist, ja valsts būtu noteikusi vienotus, visām augstskolām saistošus standartus jurista profesionālās kvalifikācijas iegūšanai. Šajā aspektā būtu vēlams pārņemt dažu Rietumeiropas valstu, piemēram, Vācijas pieredzi, kur pastāv likumā noteikta vienota valsts eksaminācijas sistēma. Latvijas apstākļos centralizētu valsts gala pārbaudījumu jurisprudencē varētu pieņemt neatkarīga valsts eksaminācijas komisija, kurā ietilptu profesori un asociētie profesori no tām augstskolām, kuru tiesību zinātņu programmas ir akreditētas, kā arī praktiķi – tiesneši, advokāti, prokurori un notāri. Šāda institūcija varētu darboties Tieslietu ministrijas paspārnē. Neapšaubāmi, ka šo eksaminācijas komisiju varēs izveidot un iedzīvināt tikai tad, ja institūcijām un amatpersonām, kas veido valsts tieslietu politiku, būs izpratne par tās nepieciešamību. Šāda interese būtu loģiska, ņemot vērā to, ka kvalitatīvu izglītību ieguvuši un nopietnu eksamināciju izgājuši juristi spētu ievērojami uzlabot valsts pārvaldes un tieslietu sistēmas darbību.