Aivars Ozoliņš, 'Ir': Latviešu sekss un politika  (417)

Tomēr nē - re, arī valdības koalīcijas partijas Visu Latvijai! – TB/LNNK līderis Raivis Dzintars aicināšot "šim jautājumam" sasaukt īpašu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi.

Kas tā par tādu bērnu grāmatu, ka ir gan "prettiesiska", gan pat grauj valsts pamatus? Kāda komunistiska nacista sadistiski pedofilisks manifests par pilsonības nulles variantu un krievu valodu kā vienīgo valsts valodu atjaunotā Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā? Nē, izrādās, tas ir Dānijas integrācijas ministrijas uzdevumā tapušās bilžu grāmatas "Todien, kad Rūta bija Rihards un Kārlis bija Karlīna" tulkojums latviešu valodā, kas izdots sadarbībā ar Ziemeļu Ministru padomi.

Veči pie stroķiem, bābas pie plīts

"Runa ir nevis par to, ka meitenēm un zēniem jābūt vienādiem, bet gan par to, ka viņiem ir jādod iespēja attīstīt savas spējas neatkarīgi no dzimuma," saka Dānijas integrācijas ministre Kārena Jespersena priekšvārdā metodiskajiem materiāliem pedagogiem, kuri izmantotu šo grāmatu. Bet stāstiņš pirmsskolas vecuma bērniem domātajā grāmatiņā ir par to, kā puika Kārlis vienrīt pamostas kā meitene un pavada dienu, zīmēdams elfus un piegriezdams nārām astes, kamēr meitene Rūta nododas puiku nodarbēm - kāpj kokos un spēlē futbolu.

"Šādi pasākumi rada sabiedrības šķelšanos un ir pretrunā ar demokrātiju," apgalvots Ministru prezidentam, Saeimas prezidijam, Tiesībsargam, tieslietu ministram un Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai adresētajā "protesta vēstulē", kuru "vairāk kā 54 nevalstisku organizāciju grupas vārdā" parakstījusi Natālija Magazeina, spriežot pēc internetā atrodamās informācijas, SIA Baltic Business Law Office īpašniece.

Lielākā daļa vēstules teksta ir citāti no grāmatiņas, to amatieriska kontentanalīze un primitīvi secinājumi, ka, "apzināti radot dzimumu jucekli", bērnos tiekot "grauta dzimumu identitāte", "veidojot situāciju mākslīgai citas orientācijas iegūšanai". Mērķis esot "legalizēt un popularizēt homoseksuālas noslieces" un "jau bērnos radīt labvēlīgu vidi šīs orientācijas izplatībai".

Pārējais teksts ir pretrunīgi un palaikam komiski paziņojumi par to, kādiem jābūt īstiem vīriešiem ("vīrišķīgiem, atbildīgiem") un kādām jābūt viņu sievām (vienkārši "sievišķīgām", tātad laikam bezatbildīgām). Lai tādas ģimenes taptu, "sabiedrībai ir vajadzīgas meitenes, kuras apzinās savu sievišķību un skaistumu, kuras saprot sievietes un mātes funkcijas un lomu", bet zēniem "ir jāattīsta vīrišķība, atbildība par ģimeni un drosme aizsargāt savu valsti". Proti, veči pie stroķiem, bābas pie plīts un gultā.

Vēstules autori piesauc Satversmi un virkni citu likumu un pieprasa, pirmkārt, ministres Viņķeles demisiju. Otrkārt, "nekavējoties aizliegt" grāmatas izplatīšanu. Treškārt, "aizliegt metodisko materiālu pedagogiem". Ceturtkārt, "saukt pie atbildības visas amatpersonas, kuras piedalījušās šī prettiesiskā materiāla sagatavošanā un izplatīšanā".

54 organizācijas?

Grūti noticēt, ka piecdesmit četras sabiedriskas organizācijas, kā tas tiek uzsvērts arī visur ziņās, atbalstītu dažu savas seksuālās identitātes problēmu nomocītu indivīdu iedomas, ka homoseksualitāte ir lipīga slimība, ko turklāt var kaut kā uzspiest vai iemācīt, bet prasības aizliegt grāmatu un sarīkot masu represijas pret tās izdošanā vainīgajiem pamatotu ar Satversmi un demokrātijas sargāšanu.

Šķiet dīvaini, ka šādās prasībās varētu vienoties tik dažādas organizācijas kā Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības fonds, Latvijas Pedagogu dome, biedrība "Krīzes Grūtniecības centrs", Latvijas Ordeņu Brālība, fonds "Moral Revolution" un citas. Piemēram, starp vēstules parakstītājiem minētās organizācijas "Luterāņi dzīvībai" mājaslapā teikts, ka tā "neatbalsta konkrētu valsts amatpersonu demisijas pieprasīšanu" par šīs grāmatas izdošanu. Jāvaicā, vai visu šo "54 nevalstisko organizāciju" biedri maz zināja, ka viņu vārdā tapusi šāda vēstule un kas īsti tajā ir rakstīts.

Vēl dīvaināk šķiet, ka starp tik daudzām organizācijām, kuras it kā atbalstot viduslaiku izpratni par seksualitāti un demokrātiju, nav pamanījušies iespraukties iepriekšējo gadu "antipraidistu" galvenie trieciennieki no Alekseja Ļedjejeva "Jaunās paaudzes". Grāmatas prezentācijas pasākumu, kurā valdošo gaisotni ministre Viņķele raksturo kā "padomju laikus kombinētus ar viduslaikiem" un "vienu soli līdz vardarbībai un grāmatu dedzināšanai", nebija kuplinājuši visredzamākie Latvijas politiskie homofobi, piemēram, Latvijas vadošais seksa inkvizitors Jānis Šmits no bijušās Šlesera Pirmās, pareizāk, pēdējās partijas.

Kad Raivis būs Raiva

Šlesers ir pagātne, citiem Ļedjajevs vairs nešķiet politiski pielietojams, bet Šmita un citu "buldozera" partijas darboņu jaunajam krusttēvam Andrim Amerikam laikam rūp kaut kādi "20 procenti", nevis cilvēku seksuālā orientācija. Antipraidisma vietā Latvijas politiķiem tagad seksīgāka šķiet demogrāfija. Arī  bērnu grāmatas aizliedzēju sašutuma izvirdumu vainago atsaukšanās uz "katastrofālajiem demogrāfijas rādītājiem".

Savukārt nevalstisko organizāciju pieprasītas ministru demisijas ir pašlaik aktuālākais politisko procesu ietekmēšanas paņēmiens. Nupat Lielo pilsētu asociācija draudēja prasīt pašvaldību ministra Edmunda Sprūdža atkāpšanos. Rektoru padome "izteica neuzticību" izglītības ministram Robertam Ķīlim. Abi ir no Reformu partijas. Nu pienākusi kārta labklājības ministrei no Vienotības. Ka tie varētu nebūt nesaistīti gadījumi, netieši māj arī Visu Latvijai! vadons Dzintars, norādīdams, ka "gan labklājības ministrei, gan izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim jāņem vērā sabiedrības reakcija".

Viņķeles demisijas demogrāfiski motivētā pieprasījuma politiskajā fonā ir VL - TB/LNNK piepešā prasība pagājušonedēļ, kad koalīcija jau bija vienojusies par nākamā gada budžetu, papildus piešķirt 31 miljonu latu "demogrāfijai" un nepārprotami mājieni, ka citādi varētu neatbalstīt budžetu kopumā, kas nozīmētu valdības krišanu. Tas izskatījās pēc mēģinājuma vairot priekšnoteikumus valdības mainīšanai. Iespaidu pastiprina partijas līdera gatavība tagad Saeimai uztiept diskusiju par grāmatu aizliegšanas un ministres demisijas prasītāju "bažām".

 Diezin vai Raivis Dzintars baidās, ka varētu kādurīt pamosties kā Raiva un sākt spēlēties ar rozā nāriņām. Viņa orientācija uz Viņķeles demisijas prasītājiem drīzāk iederas spēlē par varu. Viņa pārstāvētā apvienība tradicionāli sagulējusi ar oligarhiem, bet nupat varētu justies kā vienīgais spēks, kas var, piedodiet, izdrāzt šo valdību. Tās gan nav kādas neredzēti perversas noslieces Latvijas politikā, tomēr iegansts to izrādīšanai šoreiz izvēlēts demokrātiskas valsts likumdevējiem nepiedienīgs.