Aivars Ozoliņš , 'Ir': Tikai trakais varēja nemīlēt komunismu  (197)

Alfrēds Rubiks, kas turpina murgot par padomju sistēmas pārākumu un par gaidāmo komunisma uzvaru visā pasaulē, pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā un pat drīkst vadīt automašīnu. Bet vairākiem desmitiem cilvēku, kuri okupācijas laikos uzdrošinājās publiski iebilst pret viņa tolaik pārstāvēto varu, joprojām ir spēkā psihiski slimo diagnozes, piemēram, "paranojālās formas šizofrēnija" — murgi un fantāzijas par realitātē neeksistējošām lietām.

Uzskatīt, ka Latvijas okupācija bija "atbrīvošana", ir pieņemami. Rakstīt avīzēs un stāstīt televīzijā, ka padomju laikos Latvijā bijis ekonomisks uzplaukums un labklājība, demokrātiskā Latvijā ir pat kaut kādā ziņā stilīgi, jo nozīmē paust ekstravagantu, no vairākuma atšķirīgu viedokli. Bet tiem nedaudzajiem, kuri pret šādu viedokli publiski iebilda okupācijas laikā un par to tika iespundēti un zāļoti psihiatriskajās slimnīcās, arī šodien liegta iespēja strādāt virknē profesiju, nemaz nerunājot par auto vadīšanu.

Pirmdien valdības koalīcijas partijas beidzot stājās labot šo absurdu un netaisnību. Koalīcija nolēma atbalstīt grozījumus likumā "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju", lai attaisnotu visas personas, kuras, kā teikts likuma labojumu ierosinātājas Vienotības paziņojumā, "bez tiesas lēmuma viņu politisko uzskatu vai rīcības dēļ nepamatoti tika ievietotas piespiedu ārstēšanai psihiatriskajās slimnīcās".

Starp padomju tiesu un taisnīgumu

Taču tie represētie, kuri padomju laikos pauda režīmam nepieņemamus politiskos uzskatus un par to tika pakļauti piespiedu psihiatriskai ārstēšanai bez tiesas sprieduma, varētu kļūt piesardzīgi par savām izredzēm beidzot atbrīvoties no pazemojošā zīmoga, ieraugot pirmīt citētajā paziņojumā vārdu "nepamatoti". Ja par politiskajiem uzskatiem varēja represēt "nepamatoti", tad iznāk, ka varēja arī pamatoti?

Tieši tā! - arvien uzstāj arī daži psihiatri, no kuriem viens otrs savu karjeru sācis padomju laikos. Viņu argumenti labākajā gadījumā aprobežojas ar šādu loģiku - tas, ka cilvēkam bija pretpadomju uzskati, pats par sevi vēl nenozīmē, ka viņš nebija psihiski slims. Sliktākajā iet tālāk - ka tikai psihiski nenormāls cilvēks tajos laikos varējis uzdrošināties atklāti teikt, ko domā. Bijusī padomju politieslodzītā Lidija Doroņina - Lasmane oktobrī raidījumā Nekā personīga stāstīja, ka tieši šādu domu represētie dzirdējuši no kādas ārstes Psihiatriskajā slimnīcā Rīgā, kad kārtējo reizi interesējušies par iespējām noņemt viņiem padomju laika diagnozi.

Psihiatre Anita Apsīte pērn martā skaidroja Latvijas avīzei: "Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība." Tāpēc, viņasprāt, "neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti", "nevienam par politiskiem uzskatiem neliek diagnozes". Un pat: "Čekā taču strādāja gudri cilvēki, viņi redzēja, ar kādām personām viņiem ir darīšana - ar veseliem vai slimiem."

Viņai piekrīt tiesu psihiatrijas eksperte Rasma Klotiņa: "Šizofrēnijas slimniekiem ir dažādi uzskati, tajā skaitā arī politiski. Diagnozi par uzskatiem neliek. Čeka nevarēja piespiest to izdarīt."

Arī Latvijas psihiatru asociācijas viceprezidente Biruta Kupča pērn oktobrī Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā apgalvoja, ka nezinot nevienu gadījumu Latvijā, kad cilvēks ārstēts psihiatriskajā slimnīcā savu politisko uzskatu dēļ. Un norādīja - vienīgais veids, kā būtu iespējams noteikt, vai cilvēku ir pamats reabilitēt, ir veikt pārbaudes tagad.

Laikam nav grūti paredzēt, kādi būtu pārbaužu rezultāti, ja tās veiktu citētās dakteres.

Taču dažu psihiatru mēģinājumi sargāt halāta godu ir pretrunā pat ar padomju dzīves īstenību. PSKP ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs jau 1959.gadā bija paziņojis, ka tie, kuri pretojas padomju varai, ir psihiski slimi. Tā nebija tukša retorika. Padomju likumos bija panti, kuri paredzēja piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā par pretpadomju darbību, un pēc tiem Padomju Savienībā tika notiesāti tūkstoši cilvēku.

Taču psihiatru cunftei Latvijā laikam ir bijusi tik spēcīga ietekme uz likumdevējiem, ka pat reabilitētajiem politieslodzītajiem palikusi spēkā padomju laikos piespriestā diagnoze. Piemēram, Ģederts Melngailis, ko čekisti baltos halātos pēc tiesas lēmuma piecarpus gadus mocīja psihiatriskajā klīnikā, arvien dzīvo ar tolaik uzlikto diagnozi. Arī Ivans Jahimovičs, kas protestēja pret Čehoslovākijas okupāciju 1968.gadā un ko ar Augstākās tiesas spriedumu nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu Blagoveščenskā, bet pēc tam pārveda uz Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu. (Par viņa atbrīvošanu bija iestājies pāvests Jānis Pāvils II, ASV prezidents Ronalds Reigans, Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere.)

Ieilgusī netaisnība

Vēl sliktākā situācijā ir tie, kurus no čekas pagrabiem pa taisno aizgādāja uz psiheni. Viņi nav pat reabilitēti kā padomju laikā no režīma represijām cietušie. Likumdevēji lēš, ka tādu varētu būt ap trīsdesmit.

1990.gadā Augstākā padome pieņēma likumu "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju", kurā noteica reabilitēt visas personas, kuras ar vai bez tiesu nolēmumiem tika represētas par darbībām, kuras padomju laikos tika uzskatītas par pretvalstiskām. Taču par psihiatriskajās slimnīcās spīdzinātajiem politieslodzītajiem likumā teikts, ka reabilitējamas tās personas, "kurām ar tiesas lēmumu piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi".

Uz šo likumu atsaucas 1997.gada likums "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem". Par cietušajiem atzīstami arī tie, kuri "piespiedu kārtā ievietoti iestādēs, kur viņiem tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi". Taču "represētās personas apliecību" viņiem var izsniegt, pamatojoties uz "reabilitācijas apliecību". Bet to nevar saņemt, ja nav bijis padomju tiesas lēmuma par nosūtīšanu piespiedu ārstēšanai.

Viens no koalīcijas atbalstītā likumprojekta autoriem Andrejs Judins uzsver, ka situācija esot sarežģīta, jo juristi nevar uzstādīt vai atcelt medicīnisku diagnozi, taču nav pieļaujams pakļaut cietušos jauniem pazemojumiem, sūtot viņus uz mediķu konsīlijiem. Turklāt starp represētajiem varētu būt arī kādi, kuriem tiešām bijušas kādas medicīniskas indikācijas, taču viņu piespiedu ārstēšana bijusi  politiski motivēta. (Var vēl piebilst - "ārstēšana" jeb spīdzināšana parasti tika veikt tā, lai cilvēku psihiski sagrautu, un reizēm tas arī izdevās. Būtu īpaši nelietīgi tagad ļaut ārstiem atzīt čekistu sakropļotus cilvēkus par pamatoti diagnosticētiem kā slimiem.)

Likuma grozījumi paredz, ka represētās personas varēs vērsties prokuratūrā ar lūgumu pieņemt lēmumu par viņu reabilitāciju. Tātad, jācer, nebūs vairs diskusiju par "pamatotu" vai "nepamatotu" ieslodzīšanu piespiedu ārstniecības iestādēs - prokuratūra nav mediķu konsīlijs, pietiks ar to, ka "diagnosticēs" ārstēšanas politisko motivāciju.

Un jācer, ka politiķi atturēsies taisīt sev politisko kapitālu uz represēto rēķina. (Kā to, piemēram, laikam mēģinājis darīt tiesībsargs Juris Jansons - savulaik birokrātiski atrakstījās vienam no represētajiem, ka "kopš notikuma" esot pagājis vairāk nekā gads, tāpēc "nav iespējams veikt objektīvu un atbilstošu pārbaudi", bet oktobrī pārmeta Saeimai, ka netaisnīgās situācijas turpināšanās "norāda arī uz to, ka valdošai elitei nav nekā kopīga ar tiesiskumu un taisnīgumu".) Divdesmit trešo gadu ilgstošā netaisnība - faktiski čekas represiju tiesiskuma netieša atzīšana - ir kauna traips Latvijas valstij, ar kura ļoti novēloto notīrīšanu neklātos dižoties.