Kas liek autoriem nostāties pret organizāciju, kura radīta, lai tiem palīdzētu un kurai bija jākļūst par loģisku sadarbības partneri autoriem un darbu izmantotājiem? Kā vienu no galvenajiem argumentiem autori min neskaidrās atskaites un nesaprotamo atlīdzības aprēķināšanas sistēmu. Autoriem netiek sniegtas detalizētas atskaites par saņemto atlīdzību, kuras varētu, piemēram, salīdzināt ar raidorganizāciju atskaitēm. AKKA/LAA (lasi - Paklones kundze) nespēj atbildēt uz elementāriem jautājumiem – cik konkrēti ir iekasēts par katru konkrēto autoru un katru darba izmantošanas reizi no katra izmantotāja, cik no šīs summas ir izmaksāts autoram, cik procentus par starpniecību ir ieturējusi aģentūra. Loģiski - autoram rodas sajūta, ka viņu muļķo paša pilnvarota persona, viņš negūst pilnīgu priekšstatu par savas nopelnītās naudas kustību un sadales mehānismu. Pat tad, ja viss ir godīgi, šāda neuzticības gaisotne rada bažas.
Apšaubāma no autoru viedokļa ir arī AKKA/LAA piekoptā atlaižu sistēma. Katra atlaide, ko aģentūra bez vienošanās ar autoru brīvi piedāvā autordarbu izmantotājiem, nozīmē mazāku autoram izmaksājamo summu. Jo – diez vai atlaides tiek dotas uz aģentūras “komisijas” procentu rēķina.
Protams, nevar noliegt AKKA/LAA paveikto, noslēdzot starptautiskos līgumus ar citu valstu autortiesību organizācijām. Tāpat ļoti nozīmīga ir autoru un autordarbu datu bāzes izveide. Tomēr esmu pārliecināts, ka pārspīlējumi pie laba nenoved un pārspīlēta misijas apziņa var kļūt destruktīva. Pēdējie notikumi neliecina, ka AKKA/LAA pirmajā vietā liek autoru intereses, nevis aģentūrai pienākošos 22 – 25 procentus. Vai gan citādāk aģentūra celtu vētru ūdens glāzē (pie tam svešā) par “Prāta vētras” un “MicRec” divpusējo vienošanos?
Tāpat arī dārgi remonti un ārzemju komandējumi līdz šim nav uzlabojuši ne AKKA/LAA vadības saspīlētās attiecības ar autoriem, ne palīdzējuši konstruktīvi risināt dialogu ar raidorganizācijām. Tā rezultātā autoru labā netiek iekasētas lielas summas, bet autoratlīdzības iekasēšana taču ir šīs organizācijas būtisks pienākums...
AKKA/LAA it kā ir autoru, lasi – īpašnieku ievēlēts menedžments, kam jāapsaimnieko īpašnieku uzticētās vērtības. Tagad īpašnieki vēlas uzzināt naudas izlietojumu. Autoriem to paskaidrot nevar vai nevēlas. Normālā biznesa situācijā nekompetents un neuzticams menedžments tiktu nekavējoties patriekts, nevis radīta situācija, kad apvainoti aiziet vieni no īpašniekiem.
Nu jau četri ekonomiski vieni no izdevīgākajiem autoriem ir pārtraukuši līgumus ar AKKA/LAA. Par šādu rīcību ir izteikušies vēl vairāk nekā desmit. “Prāta Vētra” jau ir uzsākusi sarunas ar vairākām starptautiski pazīstamām, profesionālām autortiesību aizsardzības organizācijām par iespējamu sadarbību. Galu galā – Latvijā ir arī pozitīvais precedents – komponists Pēteris Vasks jau vairākus gadus savu autortiesību aizsardzību deleģējis citas valsts autortiesību aģentūrai. Situācijā, kad AKKA/LAA savu tiešo uzdevumu veic ļoti zemā līmenī, mēs varam vienīgi aicināt autorus pārdomāt sadarbības lietderību ar šo organizāciju.
Arī jaunizveidotajai Kultūras ministrijas Konsultatīvajai padomei būtu pietiekošs iemesls spert nopietnus soļus situācijas normalizēšanai un, izmantojot savas Autortiesību likuma 67. pantā minētās tiesības, apsvērt nepieciešamību nomainīt neefektīvās AKKA/LAA izpildinstitūcijas. Tad Kultūras ministrija tiešām būs izdarījusi vērtīgu ieguldījumu mūsu valsts kultūras attīstībā, sakārtojot vienu, bet ārkārtīgi svarīgu kultūras nozari – autortiesības. Ieguvēji būsim mēs visi – autori, raidorganizācijas, klubi, restorāni, ierakstu kompānijas un, protams, arī mūzikas patērētājs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
