Aldis Lauzis: Mainīsim latus – eiro vai eirās?  (1)

„Rietumu Banka maksājumus veic tikai eiro”, “Aizdevumu varat saņemt eiro”, “Aktīvus un saistības pārceno eiro”, “Cenas, tarifus un kontu atlikumus pārrēķina un izsaka eiro”, “Dolāra kurss eiro”, “Eiro izsniegtie kredīti”, “Īstermiņa kredīti eiro”, “Privātpersonu depozīti eiro”, „mainīt latus eiro”, “Uzticēšanās eiro pieaug” – šādi neveikli, ne uzreiz saprotami teikumi avīžu rakstos un banku paziņojumos tagad nav retums. Ja jaunās naudas nosaukums latviešu valodā nostiprinātos nelokāmā formā (eiro), mums ar tādām neveiklībām nāktos samierināties.

Salīdzināsim, kā šie paši teikumi būtu uztverami, ja jaunās naudas nosaukums būtu lokāms: „Rietumu Banka maksājumus veic tikai eirās” (vārda „eira” vietā varam izmēģināt arī vārdu „eirs” vai „eiris”), “Aizdevumu varat saņemt eirās”, “Aktīvus un saistības pārceno eirās”, “Cenas, tarifus un kontu atlikumus pārrēķina un izsaka eirās”, “Dolāra kurss eirās”, “Eirās izsniegtie kredīti”, “Īstermiņa kredīti eirās”, „mainīt latus eirās”, “Privātpersonu depozīti eirās”, “Uzticēšanās eirai pieaug”.

Latviešu valoda pieder pie tām valodām, kurās sakaru starp vārdiem lielākoties norāda patstāvīgo vārdu locījums, nevis palīgvārdi un vārdkārta (atšķirībā, piemēram, no angļu valodas). Šādu valodu efektivitāte saziņā un domu izteikšanā lielā mērā ir atkarīga no vārdu locīšanas iespējām. Tāpēc nelokāmi vārdi šajās valodās ir izņēmums.

Arī latviešu valodā nelokāmu vārdu ir maz, un tie visi ir aizgūti. Daudzos lietošanas gadījumos nelokāmie vārdi sagādā grūtības, spiež dažādi lāpīties, mainīt domu, lai tā būtu nepārprotami izsakāma, utt. Piemērs: runā un rakstos parādās tādas konstrukcijas kā, piemēram, „iekš kino”. Plašāk lietotie nelokāmie vārdi (tie parasti ir lietvārdi) parasti apzīmē kaut ko abstraktu vai arī tādas konkrētas lietas, par kurām nav jārunā daudzskaitlī. Skaitāmu lietu apzīmēšanai šos vārdus mēdz iesaistīt lokāmos salikteņos, piemēram, „kinoteātris”, „radiouztvērējs” u. tml. Vārdu „auto” pārsvarā lieto nominatīvā, ģenitīvā un akuzatīvā, kur uz gramatiskajām attieksmēm parasti norāda vārdkārta („Auto atrodas stāvvietā”; „Notiek auto sacensības”; „Pārdod auto”), vai konstrukcijās ar prievārdiem („Es braucu ar auto”).

Ne jau patvaļīgas iegribas, bet gan gramatiskas lietderības dēļ mums ir alejas, nevis alē (fr. allée), atašeji, nevis atašē (fr. ‘attaché’), biroji, nevis biro (fr. ‘bureau’), filejas, nevis filē (fr. ‘filet’), kafejnīcas, nevis kafē (fr. ‘café’), klišejas, nevis klišē (fr. ‘cliché’), kupejas, nevis kupē (fr. ‘coupé’), šosejas, nevis šosē (fr. ‘chaussé’), tranšejas, nevis tranšē (fr. ‘tranchée’), trofejas, nevis trofē (fr. ‘trophée’), turnejas, nevis turnē (fr. ‘tournée’), želeja, nevis želē (fr. ‘gelée’).

Un, ja runājam tieši par izskaņu -o, der atcerēties, ka mums ir baroks, nevis baroko (it. ‘barocco’), freskas, nevis fresko (it., angļu ‘fresco’), impresāriji, nevis impresario (it., angļu ‘impresario’), konti, nevis konto (it. ‘conto’, vācu ‘konto’), libreti, nevis libreto (it., angļu ‘libretto’), scenāriji, nevis scenario (it., angļu ‘scenario’), soprāni, nevis soprano (it., angl. ‘soprano’), terceti, nevis terceto (it., angl. ‘terzetto’), torsi, nevis torso (it., angl. ‘torso’).

Starp citu, “neredzamā” nauda ECU jeb „ecu” (no „European Currency Unit” jeb „Eiropas valūtas vienība”), kurā Eiropas Savienības valstis savā starpā norēķinājās līdz 1998. gadam un kuru izmantoja arī nacionālo valūtu kursu regulēšanā, latviski nosaukta par ekijiem, nevis, piemēram, par ekī (pēc franciskās izrunas) vai ekjū (pēc angliskās izrunas). Par ekijiem un ne par ekī latviski sauc arī franču XIII–XVIII gs. monētas. Lielbritānijas sīknaudas vienību ‘penny’ mēs saucam par peniju, seno sudraba vai zelta monētu ‘ducato’ – par dukātu.

Lielajā tabulā redzams, cik elastīgi dažādās valodās iespējams lietot jaunās naudas nosaukumu, bet mazajā tabulā – kā vārdu „euro” loka čehi (slovēņi līdzīgi loka savu „evro”).

Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas locekļu vairākums uzskata, ka Eiropas naudas vienība latviešu valodā jāsauc lokāmā vārdā, un no trim apspriestajām iespējām – „eirs”, „eiris” un „eira” – par labāko atzīst variantu „eira”. (Sīkāk par to var izlasīt Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājas Valentīnas Skujiņas rakstā “Ko liksim savā makā, vai eiro, vai eiras?” laikraksta „Latvijas Vēstnesis” 2. februāra numurā un manā rakstā „Kā sauksim lata pēcteci” laikraksta „Lauku Avīze” 18. maija numurā.)

LZA Terminoloģijas komisija būs pateicīga ikvienam, kas iesaistīsies šā jautājuma apspriešanā, jo, lēmumu pieņemot, vēlas uzklausīt pēc iespējas plašāku sabiedrības aprindu domas. Aicinām izmantot arī tālruņa numuru 7229636, e-pasta adresi vaska@ac.lza.lv un vēstuļu adresi Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050 (Marikai Ķirītei).