Anatolijs Kreipāns: 'Aptvere' ir sarūsējusi. Vajag eļļu  (39)

No Latvijas futbola izlases puses, izņemot galvenā trenera Aleksandra Starkova obligāto pēcspēles vērtējumu, pēc apkaunojošā neizšķirta (ne rezultāta, bet spēles ziņā) Vaducā pret Lihtenšteinu, ir klusums. Vismaz publiskajā telpā pirmajās dienās pēc spēles neviens nav bijis drosmīgs plašāk izteikties. No vienas puses tas ir pat labi, jo nemeklē attaisnojumus.  

Neizšķirti var nospēlēt arī ar Lihtenšteinu, kas sen vairs nav klerku, pastnieku un dažādu citu profesiju, bet tikai pēc tam futbolistu komanda. Ja noliekam blakus Lihtenšteinas un Latvijas izlases sastāvus un paskatāmies spēlētāju pārstāvētos klubus, tad mums nav nekāda iemesla uzskatīt sevi par galvastiesu pārākiem. Diemžēl nav tāda iemesla... Ja nu kāds, protams, neuzskata Latvijas virslīgu par vismaz vienu līmeni augstāku turnīru par Šveices pēc ranga otro līgu vai Austrijas bundeslīgu (virslīgu). Neizšķirti var nospēlēt dažādi. Var nemitīgi uzbrukt, izveidot daudz iespēju gūt vārtus, bet nespēt tos gūt - te stabs, te pārliktnis, te garām, te vārtsargs glābj, te likteņa pirksts iejaucas. Tāds ir futbols. Mūsu izlases spēlē Vaducā likteņa pirksts varēja būt kaut vai ieģipsēts, jo no tā nekas nebija atkarīgs - mēs visā spēles laikā neizveidojām nevienu sakarīgu uzbrukumu, kas būtu beidzies ar bumbas izspēlēšanu līdz reālai vārtu gūšanai no pretinieka soda laukuma. Nevienu! Vienreiz likteņa pirksts tomēr pamodās - kad Aleksandrs Cauņa neizmantoja 11 m soda sitienu. Tas bija tikai taisnīgi un atbilstoši spēles kontekstam, jo ar tādu sniegumu mēs trīs punktus nebijām pelnījuši. Neatceros, kad tāda līmeņa izlase kā Lihtenšteina mūs būtu apspēlējusi spēles satura ziņā, kad tā pie mūsu vārtiem būtu izveidojusi piecas vārtu gūšanas iespējas. Nevarīgums, neizpratne, apātija... Likās, ka mūsu futbolisti pirmo reizi sanākuši kopā, ka pirms spēles nemaz nav runāts, kā jāspēlē (ja treneris spēles laikā no malas vairākkārt kliedz, kur un kam piespēlēt, tad tas laikam nav īsti normāli). Nav pat tik svarīgi, kurš tieši neiesita 11 m soda sitienu, tādā spēlē vispār nevajadzētu nevienu izcelt (kaut Andris Vaņins, piemēram, divas reizes izglāba, Cauņa skaisti iesita "sodiņu", bet Jurijs Žigajevs ienesa dzīvīgumu komandas spēlē) vai meklēt grēkāzi, jo tā nebija komanda, kas spēlēja laukumā. Pareizāk - imitēja spēli. Kaut kāda vienaldzība... Kur ir pašatdeve un degsme, kas allaž bija raksturīgi Latvijas izlasei? Spēlēt pret Lihtenšteinu mums vairs nav stimuls? Lihtenšteinai - ir stimuls. Viņus visi uzskata par "lohiem" un viņi katrā spēlē cenšas pierādīt pretējo, turklāt tagad šīs mazvalstiņas izlasē parādījušies jauni talantīgi spēlētāji un viņi grib tikt labos Eiropas klubos. Mēs vai vismaz daļa mūsu izlases futbolistu laikam uzskata sevi par futbola lielmeistariem, bet Latvijas izlasi - jau par futbola lielvalsti. Kas tā tāda Lihtenšteina... Diemžēl ļoti ātri aizmirsās, cik grūti mums nāca uzvara pār šo komandu rudenī, turklāt arī tad, kad tā palika mazākumā.

Viena ļoti neveiksmīga spēle var gadīties jebkurai izlasei. Norvēģi, piemēram, nupat savā laukumā zaudēja Albānijai, bet Slovēnija "atrāvās" no Islandes. Taču šoreiz runa nav par rezultātu vienā konkrētā spēlē, bet par attieksmi. "Mēs savulaik bijām izsalkuši, mēs sitāmies katrā spēlē par to, lai pierādītu, ka arī kaut ko varam, lai kaut ko nopelnītu, lai tiktu pamanīti, bet tagad izskatās, ka visi ir ar visu apmierināti - lielai daļai ir līgumi labos vai pat ļoti labos klubos, dažiem nav slikta dzīve arī Latvijas klubos. Neviens vairs neko negrib, neviens negrib izsisties vēl augstāk? Mums tāpat jau viss ir kārtībā - tāds iespaids diemžēl palika," sašutis par spēli Vaducā bija viens no bijušajiem izlases aizsargiem Einārs Gņedojs. Vai kāds no izlases spēlētājiem var viņam kaut ko iebilst?

Līdzjutēji ir sašutuši, līdzjutēji ir neizpratnē, līdzjutēji ir vīlušies. Labi, ka jau tagad nav jāspēlē nākamo maču savā laukumā - nebūtu ne tikai kupla atbalsta tribīnēs, nebūtu varbūt pat to, kuri uzrakstītu plakātu, kāds reiz jau redzēts - proti, "Nav cīņas, nav atbalsta". Aleksandrs Starkovs bieži lieto tādu jēdzienu kā spēlētāju "aptvere". Proti - noteikts izlases spēlētāju loks, var pat teikt, ka izlases kodols, kurā ir jāieiet, kurā ir jāiemācās dzīvot. Tagad šī "aptvere" vairs neatgādina gandrīz vai slēgto klubiņu, taču tā slēgtā klubiņa sekas (trenera simpātijas un antipātijas, dubultstandarti spēlētāju vērtēšanas kritērijos, klubu piederība, izlases "dinozauru" viedoklis u.tt.) vēl ir jūtamas. Tagad dzīve piespiež vairāk mainīt sastāvu, taču izskatās, ka svaigas asinis ir ne mazāk vajadzīgas arī treneru "aptverē". Tas, kas iedarbojās un deva rezultātu pirms 10-12 gadiem, tas tagad vairs acīmredzot nedarbojas. Vai tas nozīmē, ka Starkovs sevi izlasē ir izsmēlis? Nevaru atbildēt ne noliedzoši, ne apstiprinoši, taču kādreizējās vienotības starp treneri un spēlētājiem izlasē vairs nav un to varēja labi redzēt mača laikā Vaducā. Negribu pat pieļaut domu par to, ka spēlētājiem Starkova liktenis būtu vienaldzīgs un viņi gluži vienkārši negrib Starkova vadībā spēlēt, taču trenera prasme noskaņot komandu, uzkurināt to un motivēt ir kaut kur zudusi. Varbūt treneru "aptvere" jau ir sarūsējusi un tajā arī beidzot nepieciešamas svaigas asinis? Nupat izlases treneru "aptverē" tika iesaistīts Igors Kļosovs. Diezgan neviennozīmīga persona Latvijas futbolā. Kur Starkovs - tur viņš. Gan Maskavas "Spartakā", gan Azerbaidžānā, gan "Skonto"... Gan Latvijas izlasē tagad arī. Esot ļoti spēcīgs speciālists spēles taktikā un vēl visādās gudrībās. Savulaik viņa vadībā Rīgas "Daugava" iekļuva virslīgā, toreiz viņu uzskatīja par jaunu talantīgu treneri, viņš ir daudz mācījies un noteikti futbolā ir gudrs, bet... Kāds tam sakars ar jaunu treneru iesaistīšanu? Turklāt nezin kāpēc tādu speciālistu neviens nekur neaicina, izņemot Starkovu. Kaut kā nebija manāmas arī kaut kādas jaunas taktiskas idejas Latvijas izlases spēlē Vaducā, kaut gan visi šie futbolisti un tātad arī komanda kopumā Kļosovam ir labi zināmi, lai varētu jau kaut ko pamainīt pat spēles gaitā. Turklāt vēl pret Lihtenšteinu. Pagaidīsim līdz spēlei 7. jūnijā ar Bosniju un Hercegovinu.  

Futbola aprindās attiecībā uz Starkovu ir dažādi viedokļi, taču publiski pat šādā situācijā neviens neko atklāti negrib teikt. Zem četrām acīm vai šaurā lokā un neoficiāli - jā, parunāsim, bet publicēšanai... To gan nē. Viens to nedara tāpēc, ka pats ir treneris un tas nebūtu korekti, kas ir tikai saprotams un atbalstāms, taču lielākā daļa vienkārši negrib, lai tas kādreiz nenāk pār viņa galvu atpakaļ. Kā bumerangs. Un tā ir mūsu futbola nelaime. Viss ir tā sapīts kopā, ka agri vai vēlu bumerangs tev par atklātību var trāpīt pa pieri un nāksies nožēlot. Labāk paklusēt. Citādi nebūsi pareizajā "aptverē" un tevi vienkārši pastums malā. Vai arī nelaidīs tuvāk par tev atvēlēto robežu. Varbūt pat tā, ka vispār šeit futbolā nebūsi vajadzīgs. Šāda situācija radās ne vakar un ne aizvakar, tā tika veidota jau vairākus gadus. "Aptvere" savējiem. Starp Latvijas futbola treneriem Starkovam pie izlases stūres pašreiz patiešām alternatīvas nav, bet vai kaut kas ir (bija) darīts, lai tāda alternatīva būtu? Paaudžu maiņa taču ir vajadzīga ne tikai spēlētājiem. Pirmām kārtām alternatīva nav vajadzīga pašam Starkovam un līdz ar to - federācijas vadībai. Viss ir saistīts. Var jau teikt - ejiet, aplieciniet sevi un pierādiet, taču to ir tikai viegli pateikt. Tu nemaz netiec pie apliecināšanas un pierādīšanas! Tāpēc daudziem šajos gados ir pazudusi vēlēšanās kaut ko pierādīt. Savulaik Starkovu pašu kā jaunu treneri pie sevis par palīgu uzaicināja Jānis Skredelis, tad viņš kā jauns otrais treneris, būdams jau čempiona "Skonto FC" galvenais treneris un jau sevi apliecinājis klubā, nokļuva Latvijas izlasē un tas bija tikai likumsakarīgs ceļš. Pārbaudīts ceļš, taču attiecībā uz pašreizējo Latvijas izlasi - apzināti vai neapzināti aizmirsts.   

Stādamies atkal pie izlases stūres Starkovs, ja nemaldos, deklarēja jaunu treneru piesaistīšanu izlasei. Tie bija tikai vārdi. U21 izlase? Atvainojiet, bet tas ir pavisam, kas cits. Kuri no bijušajiem U21 izlases treneriem ir iesaistīti vēlāk nacionālās izlases darbā? Vai Starkovs pats ir mēģinājis audzināt sev maiņu? Lieks jautājums. - kam Starkovam audzināt sev konkurentu. "Aptverē" jābūt tiem, kas nerunā pretī, kas visam piekrīt un kam pat prātā neienāks pierādīt savu taisnību. Starkovam ir laba atmiņa... Ak, jā, Kļosovs taču nupat tik piesaistīts. Kāpēc ne Pahars vai Kazakevičs (kamēr vēl nebija LFF darbinieks), kāpēc ne Babičevs, Astafjevs vai Stepanovs? Kāpēc savulaik vispār nevienai izlasei netika piesaistīts Grigorčuks, kurš sevi apliecināja gan Daugavpilī, gan vēl jo vairāk Ventspilī, bet pašreiz ļoti sekmīgi strādā ar Odesas "Černomorec" Ukrainas virslīgā?

Ne jau kādā konkrētā spēlētājā vai Starkovā ir vaina. Jāskatās daudz dziļāk visā futbola saimniecībā. Cik daudz pārdomu gan var izraisīt tikai viena neizteiksmīga spēle...