Anatolijs Kreipāns: Līderis pret komandu vai komanda līdera vietā?

Katram trenerim ir savs viedoklis par komandas spēli un par spēlētāju izmantošanu tajā. Kārlis Muižnieks līdz šim patiešām nav strādājis kopā ar Kasparu Kambalu, pēdējo gadu Latvijas izlases labākais centrs nav Muižnieka vadībā spēlējis un tas ir tikai normāli, ja tamlīdzīgā situācijā starp treneri un basketbolistu ir kaut kādas nesaprašanās, ja atšķiras viņu viedokļi par dažām komandas spēles veidošanas lietām. Līderis pieradis, ka komandas spēle (uzbrukumā) tika veidota ar uzsvaru uz viņu, savukārt trenerim liekas, ka jāspēlē savādāk, ka rezultātu var veidot arī savādāk un ka to var ne mazāk labi darīt arī citi basketbolisti.

Latvijas izlase bez Kambalas iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, bez Kambalas tā veiksmīgi aizvadīja vairākas pārbaudes spēles (uzvara turnīrā Itālijā pār mājiniekiem, grieķiem un horvātiem vien ko nozīmē) un bez Kambalas tā ir pieradusi spēlēt savādāki. Kuram tad un kam vajadzētu pielāgoties? Turklāt ar 2-3 nedēļām ir par maz, lai izveidotu vēl vienu komandas spēles modeli – ar Kambalu, turklāt tādā līmenī kā, piemēram, 2001. gada Eiropas čempionātā to varbūt vairs nemaz arī nevar izdarīt kaut vai tāpēc, ka Kambala jau ir Eiropā daudz labāk iepazīts un ka nav mūsu izlasē pašreiz tāda Kambalas „barotāja” ar piespēlēm, kāds bija Raimonds Miglinieks.

Var tikai minēt, kā Kambala būtu vai nebūtu iekļāvies komandas spēlē, ja būtu izlasē kopš pirmajiem treniņiem, iespējams, ka viņš jau ātrāk būtu atteicies pieņemt pašreizējo spēles stratēģiju, iespējams, ka treneri paspētu iespēlēt spēles modeli „ar Kambalu”. Latvijas izlase tagad spēlē savādāk (labāk vai sliktāk – par to parunāsim vēlāk un ne ātrāk kā pēc Eiropas čempionāta) un tā varbūt pat ir spiesta spēlēt savādāk, jo treneri var balstīties uz to un tādu spēlētāju resursiem, kāds ir viņu rīcībā.

Trenerim ir jāprot izmantot spēlētāja spēcīgākos trumpjus, bet spēlētājam ir jāprot savas ambīcijas un spēli pakļaut komandas interesēm. Varbūt patiešām Muižniekam nemaz nevajadzēja aicināt Kambalu izlasē, ja reiz tas nevarēja ierasties kopš gatavošanās sākuma? Pārmetumu par to trenerim netrūktu, taču izpaliktu pašreizējā situācija un nebūtu jāmeklē vainīgie vai pat nodevēji (muļķīgi salīdzināt Kambalu ar hokeja vārtsargu Pēteri Skudru, jo tās ir pilnīgi dažādas situācijas).

Muižnieks nolēma dot Kambalam iespēju, labi apzinādamies, ka Kaspars noteikti var pastiprināt spēli uzbrukumā, taču laikam nevarēdams paredzēt, ka Kaspars nespēs pārkāpt pāri savam „es” un pieņemt jauno izlases spēles koncepciju. Būtu muļķīgi apgalvot, ka Kambala izlasei nav vajadzīgs, taču ir jautājums – kāds Kambala? No sportiskā viedokļa Muižnieka un Kambalas vienošanās par nespēju atrast kopīgu valodu nav nekas neparasts, tamlīdzīgas situācijas notiek daudzās komandās. Šajā – sportiskajā ziņā – drosmīgu soli spēra gan Muižnieks (atteikdamies no augsta līmeņa basketbolista par labu saviem komandas spēles principiem un tādējādi izsaukdams uz sevi „uguni”, ja Eiropas čempionātā mūsu izlase spēlēs neveiksmīgi), gan Kambala (saprazdams, ka neiekļaujas jaunajā izlases modelī un to atklāti atzīdams nevis cenzdamies par katru cenu aizbraukt uz Eiropas čempionātu) un šoreiz pat nav svarīgi, kurš no viņiem pirmais publiski to darīja zināmu sabiedrībai.

Var pārmest Muižniekam neprasmi strādāt ar tik augsta līmeņa spēlētājiem, taču – no otras puses – diezin vai Kambalu pašreiz var saukt par tāda līmeņa spēlētāju, kuram jāpakārto (jāpārkārto) visa izlases spēle (nenoliedzot, ka viņš patiešām ir augsta līmeņa centrs) – Kaspars tomēr nav Novicka, Gazola vai Kiriļenko līmeņa spēlētājs un diezin vai viņš pats to nezina (vai tad Krievijas izlases spēle tiek pakārtota Kiriļenko vēlmēm?).

Muižnieks neatļāvās publiski pateikt par Kambalu nevienu sliktu vārdu, nekas aizvainojošs nebija arī Kambalas izteicienos par to, ka Muižnieka vadībā viņš Latvijas izlasē nespēlēs. Ne viņš pirmais, ne pēdējais, kurš nevar (vai negrib) saprasties ar treneri. Toties vienu lietu gan Kambalam nevajadzēja darīt un šī lieta var viņam aizvērt durvis uz Latvijas izlasi – proti, nevajadzēja „nolikt” savus komandas biedrus pat tad, ja tie patiešām Kambalam varētu tikai „ūdeni pienest”. Kā tur bija vai nebija, bet Eiropas čempionāta finālturnīrā viņi iekļuva bez Kambalas palīdzības, turklāt daži riskēja ar savu veselību un karjeru (Roberts Štelmahers). Tas no Kaspara puses nebija korekti un te jau ir runa par lietas morālo pusi.

Neatceros, kad kaut ko tamlīdzīgu būtu atļāvies kāds no izlasē nepaņemtajiem futbolistiem vai hokejistiem ne tikai Latvijā, bet jebkurā citā pasaules izlasē. Spēlētāji, kas patiešām ir pasaules līmeņa zvaigznes, neatļāvās nonicināt savus komandas biedrus, bet savu piekrišanu spēlēt izlasē nenosauca par pakalpojumu trenerim. Galu galā – tā nav trenera, bet gan tavas valsts izlase.

Latvijas izlase devusies uz Maskavu, kur šovakar (spēle notiks Čehovā) aizvadīs pēdējo pārbaudes maču ar Krievijas izlasi, bet rīt no rīta izlidos uz Belgradu, lai no turienes dotos uz savu Eiropas čempionāta spēļu vietu Novisadu. Kaspars Kambala devās uz Turciju, lai kopā ar savu jauno klubu – Stambulas „Fenerbahce” – gatavotos jaunajai sezonai. Lai viņam veicas.