Foto: Privātais arhīvs

Mani pārņēma kauns, noskatoties 2016.gada 1.novembra LTV ziņu raidījuma Panorāma sižetu par notiekošo Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Turklāt tā nebija pirmā reize. Kauns par to, kādu ļaunumu sabiedrībai var nodarīt vājš žurnālista darbs.

Sižets veidojās no tā, ka mazas pacientes tēvs, ekonomikas doktors un politikā vairākas reizes startējušais Uldis Plūmīte, bija sakontaktējies ar žurnālisti, lai izstāstītu, lūk, ko: pirms gada viņa meitai Bērnu slimnīcā (sekos tēva ārstēšanas gaitas interpretācija - raksta autores piezīme) novēloti izoperēts apendicīts.

Ģimenei tas sagādājis lielu stresu, neskatoties uz to, ka bērns veiksmīgi izārstēts. Panorāmas sižetu papildināja skaidrojums, kāpēc notikušo ar sabiedriskā medija starpniecību Plūmītes kungs nolēmis paust tieši tagad. Proti, viņš šogad pretendējis uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekļa amatu, bet konkursu nav izturējis. Plūmītes kungs uzskata, ka pie amata nav ticis atriebības dēļ - kādā pasākumā viņš veselības ministrei Andai Čakšai publiski žēlojies par notikušo ar meitu Bērnu slimnīcā.

Kad sižetā emocionālā toņkārtā tika atspoguļots bērna tēva viedoklis, es sapratu, ka ārstiem, kā parasti, nebūs iespēju izteiktos apvainojumus un, iespējams, pat melus par novēloto operāciju attaisnot, minot konkrētus faktus no bērna slimības vēstures. Jo pacienta veselības stāvokļa konfidencialitāti sargā likums. Ārsti nedrīkst publiski izsacīties par pacientu diagnozi un ārstēšanas gaitu. Faktiski tas nozīmē, ka otra puse - pacienti un viņu tuvinieki, ar mediju starpniecību var vēstīt jebko. Jā, ārsti šo ''jebko'' var apstrīdēt tiesā, bet kas viņiem atdos nekompetentu un/vai negodprātīgu žurnālistu izcūkoto reputāciju?

No medicīniskā viedokļa analfabētiski, toties emocionāli pielādēti sižeti par konfliktiem slimnīcās ir mediju gardā maize. Mediji kā baumošanas maratona čempioni. ''Baumošanas'' rakstu tāpēc, ka nav iespējams pretendēt uz objektīvu notikušā atspoguļojumu, ja vienai konfliktā iesaistītajai pusei likums aizliedz detalizēti izklāstīt savu versiju, kā arī nav pieejas dokumentācijai.

Minētajā Panorāmas sižetā par apendicītu Bērnu slimnīcas ķirurģijas klīnikas vadītājs profesors Arnis Eņģelis sniedza vispārīgu atbildi. Tā skāra dotās slimības ārstēšanas principus. Ja viņš būtu sācis analizēt konkrētā pacienta slimības vēsturi, mēs, iespējams, ar pierādījumiem uzzinātu, ka meitene Bērnu slimnīcā tikusi ārstēta vislabākajā veidā. Pretstatā viņas tēva stāstītajam Panorāmā. Taču visticamāk jau nākamajā rītā ārsts tiktu iesūdzēts tiesā par neatļautu pacienta datu izpaušanu.

Šo strupceļu no publiskās informācijas aprites viedokļa izmanto vāji žurnālisti, tracinot sabiedrību ar banāliem šausmu stāstiem par Latvijas medicīnu. ''Banāliem'' rakstu tāpēc, ka trūkst pamatotu zināšanu. Trūkst laika un intelektuālo resursu, lai iedziļinātos. Trūkst inteliģences saskatīt savas kompetences robežas. Ir slinkums komplicētām tēmām pievērsties padziļināti - kāpēc gan, ja var ātri uzpļekāt emocionālu stāstiņu, ko lasīs (skatīsies, klausīsies) visi. Reitingi būs!

Nav citas jomas, par kuru negatīvus stāstus medijos var iefiltrēt gandrīz kā elpot - tik vienkārši. Atšķirībā no jebkura cita darba (ugunsdzēsēji un glābēji, cieņpilns sveiciens arī jums!) mediķi strādā ar sasirgušiem cilvēkiem, kuri - un tas ir gluži dabiski - jūtas uztraukušies, nomākti. Vai varat sevi iedomāties tādā darbā, dārgie žurnālisti? Darbā, kas sastāv vienīgi no citu cilvēku sāpēm un grūtuma. Diendienā, gadu pēc gada. Arī naktsdežūrās, ja runājam par slimnīcas ārstu darbu. Jau pats par sevi šāds darbs ir milzīgs morāls izaicinājums. Jebkuram cilvēkam, ja vien viņš nav biorobots. Un kā ar kļūdām - cik savā darbā esat pielaiduši jūs? Žurnālistikā tās parasti beidzas ar atvainošanos ēterā, vai nākamajā izdevuma numurā. Reti - ar tiesas procesu. Ķirurgu kļūdas beidzas kapos. Tāds, lūk, atbildības mērogs.

Pēc 1.novembra Panorāmas noskatīšanās par Bērnu slimnīcu es nolēmu vairākiem ķirurgiem pajautāt: vai apendicīts ir vienkārša operācija, ko iespējams veikt ātri? Televīzijas sižetā šādu mājienu deva mazās pacientes tēvs. Viņa meita tika operēta vairākas stundas, un viņam tas nelikās normāli.

Kā izrādās, vienkārša šī operācija šķiet tikai pedagoģijā, finanšu vadībā un ekonomikā izglītotajam Plūmītes kungam, kurš dzīves gaitā strādājis medijos, veidojis vairākus biznesus, startējis politikā no Vienotības un Zaļo un Zemnieku savienības saraksta, pretendējis uz Radio ģenerāldirektora amatu un valdes locekļa amatu Rīgas austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Ja cilvēkam piemīt tik daudz talantu, izoperēt cilvēku droši vien šķiet, žurnāla Rīgas Laiks vārdus pārfrāzējot, sūds - pasākums. Ķirurgi, kuriem ir zināšanas un darba pieredze tikai šajā vienā jomā, man atbildēja, ka apendicīts nav vienkārša operācija.

Es uzzināju, ka ir gadījumi, kad apendicītu nedrīkst operēt uzreiz, lai mazinātu operācijas risku. Jābūt stabilam pacienta stāvoklim, lai operāciju varētu veikt. Uzzināju, ka infiltrāta situācijā ķirurgi ļoti nopietni vērtē, vai plīsušu apendicītu operēt - šādos gadījumos cenšas dot antibiotikas slimnīcas apstākļos un uzrauga pacienta stāvokļa dinamiku. Uzzināju, ja apendikss anatomiski ir novietots atipiski, pat nekomplicētu to iekaisuma gadījumā var nākties operēt ilgi. Uzzināju, ka jaunākie pētījumi liecina, ar antibiotikām var ārstēt plīsušu norobežotu apendicītu. Es uzklausīju tikai dažus piemērus no neskaitāmiem, ko ķirurgiem jāņem vērā šīs diagnozes (''vienkāršā apendicīta'') gadījumā. Turklāt ir vēl arī lielā bilde: katra pacienta veselības īpatnības. Piemēram, hroniskas slimības, iepriekšējās operācijas, alerģijas un tā tālāk.

Es domāju, kāpēc, sižetu veidojot, augstāk minēto informāciju neuzskatīja par vajadzīgu uzzināt un pastāstīt skatītājiem Panorāmas ziņu dienesta žurnāliste. Tas būtu veicinājis sabiedrības izpratni, ka ķirurģijā NAV tipisku gadījumu ar droši paredzamu rezultātu. Nav tāda "ātri izoperēt", kas uz burvju mājiena visu atrisinātu. Lai izprastu katru gadījumu un operētu, nepietiek izlasīt Google un aptaujāt paziņas, kas ''sirguši ar kaut ko līdzīgu''. Ir nepieciešams vienpadsmit studijas gados iegūt sistemātisku un grandiozu zināšanu kopumu, piecus gadus praktizēt pieredzējuša ķirurga uzraudzībā. Tikai tad drīkst patstāvīgi ķerties klāt pacientam.

Mana pieredze liecina, ka ķirurgu bijība pret zināšanām, savas kompetences robežu apzināšanās ir tāda, ka viņi pat ģimenes lokā neatļaujas izteikt versijas par saslimšanu, kas nav saistīta ar ķirurģiju, ja radinieki par to tirda.

Šāda attieksme pret kompetenci ir pavisam kas cits, kā dažu stundu laikā no informācijas druskām un varbūtībām uztapināt skandālsižetu par ārstu darbu, vai pāris dienu laikā izveidot skandālrakstu, vai ne? Patiesība, paviršie žurnālisti, ir šāda: jūs nekvalificējaties patvaļīgi uz pacientu atstāsta pamata izvērtēt, vai ārstēšanas procesu ķirurgs (un jebkuras citas specialitātes ārsts) novadījis no medicīniskā viedokļa labi, vai slikti. Nekvalificējaties noteikt, vai un kas būtu bijis jādara citādi. Nekvalificējaties spriedumam.

Es domāju arī par to, kurā brīdī mēs kā sabiedrība pieļāvām, ka pavirši žurnālisti, kuri producē skandālus par tēmām, ko slikti pārzina, kļuva par varoņiem. Viņos klausās. Tic uz vārda. Savukārt antivaroņi ir cilvēki, kuri Latvijas ekstraordinārajos attīstības apstākļos diendienā pārslodzes režīmā slimnīcās veic supersmagu, supernozīmīgu darbu, cenšoties stāvēt pāri mēslu maisiem, ko viņiem uz galvas šķaida.

Žēl par vāju žurnālistu ievārīto putru man ir arī tāpēc, ka saprotu, pie kā tā novedīs. Ļoti dārgas medicīnas mums visiem - gan finansiālā, gan morālā nozīmē. Nesalīdzināmi dārgākas, kā tagad. Bērnu slimnīcas pustrakie ideālisti, kuri divdesmit piecus gadus ir mecenatējuši šo valsti, kā arī daudzu citu specialitāšu ārsti valsts sektorā gluži vienkārši vēl nav saliedēti iesaukušies, mums pietiek! Izveidojuši spēcīgas arodbiedrības. Uzrunājuši veselības aprūpē specializējušos juristus. Un pateikuši ''nē'' sistemātiskajiem pazemojumiem. Šķiet, ka šo ''nē'' iespējams pateikt divos veidos: solidāri turpmāk sniedzot pakalpojumus tikai par maksu, vai arī sniedzot tos valsts sektorā par samaksu, kas uzskatāma par taisnīgu un iekļauj privāti algotu pieredzējušu juristu, PR speciālistu armādu.

Politiskā līmenī veselības nozare Latvijā kopš neatkarības atgūšanas ir izpeldējusi tieši uz godprātīgo ārstu un medmāsu cilvēcības rēķina. Nesen LTV intervijā Gundaram Rēderam veselības ministre Anda Čakša teica, ka viņasprāt mediķi šajā valstī jūtas nodoti. Viņai taisnība. Man ir aizdomas, ka veselības aprūpē - no mediķu pašsajūtas viedokļa, par ko Latvijas sabiedrībā labpatīk klusēt, priekšplānā allaž izvirzot pacientu sajūtas un tiesības - esam uz sliekšņa bezdibeņa priekšā. Starp ņiprākajiem grūdējiem ir paviršie žurnālisti, redaktori. Savas muļķības, taisnprātības, slinkuma, steigas, varbūt pašlabuma maldināti, viņi turpina grūst no visa spēka. Man atlicis tikai viens jautājums: kā jūs, godātie, kopīgajā bezdibenī atradīsiet debesis, aiz kā savas putras karotes aizbāzt?

*Žurnālistikā strādāju septiņpadsmit gadus. Esmu ārsta dzīvesbiedre un ftiziatrijai mūžu veltījušu mediķu mazmeita. Rakstā minētais Panorāmas sižets nav saistīts ar mediķiem, kuri ir mani radinieki, nedz draugi vai paziņas. Rakstā paustais ir mans viedoklis, ko neviens nav lūdzis, vai mudinājis paust, nedz arī lasījis pirms publicēšanas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!