Pirmajā mirklī diversitātes, vai, ja lasītāji neiebilstu šī jēdziena iespējamam latviskojumam, daudzveidības, jautājuma aktualizācija var šķist pretēja visām pēdējās desmitgades tendencēm Eiropas augstākās izglītības telpā.
Pirmkārt, ES dalībvalstu un arī virknes ārpus ES esošu, bet tās procesos aktīvi iekļaujošos valstu, kā, piemēram, Norvēģijas, augstākās izglītības pārstāvji pamatīgi strādāja, lai izveidotu salīdzināmu un savstarpēji novērtējamu sistēmu Boloņas procesa ietvaros. Patīk tas vai nē, bet, grūti būtu noliegt to, ka Boloņas procesa rezultātā Eiropas augstākās izglītības telpa tomēr piedzīvoja vienu no lielākajām unifikācijām pēdējo pāris gadsimtu laikā.
Otrkārt, universitāšu reitingu izprovocētais "žurku skrējiens", kas aizsākās ar Šanhajas reitinga nozīmes pārspīlēšanu augstākās izglītības procesu novērtēšanā, gandrīz visās EAIT valstīs noveda pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem un vienas un tās pašas rīcības: apvienot esošās augstskolas un palielināt augstskolu pētniecības kapacitāti, to stimulējot ar pieejamā finansējuma pārdali , balstoties uz sasniegtajiem rezultātiem tieši pētniecībā, un mudinot pāriet uz pētniecībā balstītu apmācību. Arī pētniecības aspekta uzsvēršana paradoksālā kārtā izvērtās arvien lielāka augstskolu unifikācijā un vienveidīgu stratēģiju iedzīvināšanā. Turklāt, tā kā pētniecības un akadēmisko reitingu pīrāgs likās pārlieku kārdinošs, akadēmiskā sānslīde ("academic drift") skāra arī tās augstskolas, kuru misija līdz tam bija skaidri definēta industrijas, profesionālās sagatavošanas vai reģionālās politikas kontekstā.
Tieši bailes no unificējošas vienveidības, kuru rezultātā Eiropas augstākās izglītības ainavu aizpildītu nožēlojami līdzīgas, tikai dažādas veiktspējas un kapacitātes, augstskolas, kuras bezcerīgi, nepietiekamu finansiālo līdzekļu un neatbilstošu cilvēku resursu apstākļos, centos imitēt dažas pasaules klases universitātes, noteica pagriezienu līdz šim Eiropas inspirētajā ekselences stratēģijā.
Kāpēc daudzveidība?
Mēģinot sniegt atbildi uz šiem jautājumiem un vairoties no pārlieku pragmatiskas realitātes akcentēšanas (kuram tad galu galā varētu patikt līdzekļu un resursu trūkumu uzsvēršana), tika minēti četri galvenie daudzveidības nepieciešamības iemesli:
1)Pirmais būtiskais iemesls nosaka daudzveidību kā augstākās izglītības sistēmas nākotnes evolūcijas pamatu. Neviens šobrīd nespēj pilnīgi prognozēt nevienu no nākotnes diktētajiem izaicinājumiem un neviens nesniegs nevienu drošu prognozi par nākotnes darba tirgus prasībām. Šādā situācijā vienīgā iespēja saglabāt Eiropas augstākās izglītības sistēmu potenciāli gatavu nākotnes izaicinājumiem ir saglabājot vai pat papildus veicinot tās daudzveidību.
2)Otrs būtisks daudzveidības iemesls ir nepieciešamība veidojot Eiropas augstākās izglītības attīstības scenārijus ņemt vērā reģionu attīstības politiku un kohēziju. Ir būtiski atcerēties, ka ekselencē balstītas pētniecības universitātes paradigma kā studējošo, tā arī pasniedzēju izvēles jomā ir internacionāla un neatkarīga no reģionālās politikas. Turklāt, būsim atklāti, ne visi ES reģioni var atļauties uzturēt pasaules klases universitātes, kuru tieša atdeve reģiona kohēzijas politikā var izrādīties daudz mazāka nekā sākotnēji tiktu cerēts.
3)Trešais būtiskais iemesls izrietēja no Boloņas procesa ietvaros nosacītās nepieciešamības atzīt neformālo, ārpus augstākās izglītības iestādēm iegūtu izglītību. Nebūtu loģiski, ka vienlaikus atzīstot daudzveidīgu studiju ceļu iespēju, tiktu noliegta daudzveidīgu augstskolu iespēja.
4) Ceturtais iemesls izrietēja no nepieciešamības pragmatiski dažādot augstskolu lomu, uzsverot ne vien pētniecības ekselences, bet arī pasniegšanas ekselences būtisko lomu augstskolu novērtējumā.
Kā sasniegt daudzveidību?
Tieši ieskicējot daudzveidības sasniegšanas mehānismus, iezīmējās būtiska līdzšinējās augstākās izglītības politikas paradigmas maiņa.
Līdz ar augstskolu autonomiju, kura līdz šim tika uzskatīta par vienīgo daudzveidības dzinējspēku, tika uzsvērta arī valsts loma izstrādājot nacionālo daudzveidības stratēģiju, kura tiktu iedzīvināta izmantojot virkni daudzveidības instrumentu:
- pirmkārt, stratēģiskais dialogs ar augstskolām, tās mudinot veidot skaidrus profilus, kuri atspoguļotu to uzdevumu un misiju daudzveidību;
- otrkārt, daudzveidību veicinoši finansēšanas mehānismi, kas arī gadījumā, ja ir paredzēts rezultātos balstīts finansēšanas modelis, tomēr ņemtu vērā augstākās izglītības iestāžu daudzveidību, to daudzveidīgos uzdevumus un daudzveidīgos sasniedzamos rezultātus;
- treškārt, caurspīdīgi profila identificēšanas rīku, kuru ļautu veikt daudz dimensiju augstskolu salīdzinājumu vienlaikus izvairoties no jebkādas augstskolu randžēšanas (labs šādu rīku piemērs ir Eiropas U-map projekts un tā nacionālie līdzinieki Norvēģijā un Somijā);
- ceturtkārt, daudzveidības jautājumu akcentēšana īstenojot kvalitātes novērtēšanas un akreditācijas procesus, kuri būtu jāvirza sekmējot augstskolu profilu veidošanu.
Protams, daudzveidības iedzīvināšana augstākās izglītības telpā nevar īstenoties tikai kā "mīkstas" vai "cietas" valdības iniciatīvas. Protams, valdības rūpes par reģionu kohēziju un sociālo politiku, kuru ietvaros augstskolām varbūt plašāks lomu klāsts, ne vien pētniecība un studējošo izglītošana, var nesaskanēt ar augstskolu ambīcijām. Tomēr, ja daudzveidības stratēģiju nenoteiks arī pašu augstskolu intereses, tās īstenošana, visticamāk, izgāzīsies.
Pašām augstskolām veidojot savu daudzveidības stratēģiju, būtu svarīgi atcerēties, ka no augstskolas viedokļa daudzveidība ir nevis pašmērķis, bet instruments augstskolas profila dažādošanai augstākās izglītības ainavā un šī dažādotā profila iedzīvināšanai. Tieši šāds skatījums ļautu augstskolai izvēlēties tos daudzveidības veicināšanas un dažādošanas mehānismus, kas tai būtu vispiemērotākie. Starp tādiem varētu minēt - misiju diversifikāciju, studējošo diversifikāciju, pasniedzēju diversifikāciju, programmu diversifikāciju, alternatīvu meklējumus pētniecības ekselences paradigmai, augstskolu līderu izvēli un starp augstskolu dažādošanas un augstskolas iekšējās dažādošanas centienus.
Kā daudzveidības izskatās Latvijas kontekstā?
Ņemot vērā biežās diskusijas par augstākās izglītības kvalitāti Latvijā, likumsakarīgs būtu jautājums, kā šādas jaunās Eiropas daudzveidības paradigmas kontekstā izskatās Latvijas augstākās izglītības telpa.
Atbilde būtu mazliet paradoksāla - gan labi, gan slikti.
Labi mēs izskatāmies par tik, par cik mums ir augstskolas, kurām ir skaidri nodalīts profesionālās vai akadēmiskās darbības lauks, kuras nav mehāniski apvienotas radot grūti identificējamus hibrīdorganismus ( lai gan reformu iniciēšanas karstumā tika izteiktas šādu apvienošanu idejas ) un kuras ir skaidri iesaistītas reģionālo politikas uzdevumu īstenošanā. Turklāt mūsu augstskolas ir salīdzinoši brīvas nosakot studējošo atlasi, veidojot savu pasniedzēju korpusu un iedzīvinot pārvaldes mehānismus.
Lielākas problēmas rada universāla nivelējoša studiju programmu replicēšana, kuru nosaka nepietiekamā finansējuma apstākļos pašām augstskolām atvēlētās tiesības veidot relatīvi pelnošas studiju programmas. Otra būtiskā problēma ir finansēšanas avotu diversitātes trūkums, Latvijas augstskolu ieņēmumus galvenokārt veido budžeta dotācijas vai studiju maksas. Diemžēl uzņēmumu iesaiste augstskolu pētniecībā, studiju programmu un inovācijas veicināšanā ir neliela, ko var viegli saprast, ņemot vērā Latvijas uzņēmumu izmērus un iespējas, tomēr to ciešāka sasaiste nākotnē varētu tikt apsvērta tieši augstskolu misiju profilēšanas kontekstā.
Bet ko darīt ar augstākās izglītības jomas kritiku un augstākās izglītības reformām?
Iepriekšējā atbilde, protams, var radīt sajūtu, ka Latvijas augstākās izglītības telpā viss ir kārtībā un, ka šoreiz klibais kamielis ir izrādījies karavānas priekšgalā. Tomēr tik ideāli gluži nav.
Diversitātes stratēģija dod mums lielisku iespēju attīstīt savu augstākās izglītības sistēmu vienlaikus izvairoties no nevajadzīgiem pašpārmetumiem un kompleksu pilniem tās salīdzinājumiem ar attīstītāku un, kas jo ārkārtīgi svarīgi, daudz bagātāku valstu augstākās izglītības sistēmu veikumiem. Tomēr vienlaikus mums ir jāapzinās nepieciešamība aktīvi modelēt savas augstākās izglītības sistēmas politiku valdībai uzturot patstāvīgu stratēģisko dialogu ar visiem nozares spēlētājiem, iedzīvināt reģionu interesēs balstītu diversitāti un aktīvi veicināt augstskolu misiju un profilu dažādošanos.
Šajā aspektā ir jāpiezīmē, ka diversitātes stratēģija nebūt neizslēdz arī augstākās izglītības iestāžu konverģenci, respektīvi, saplūšanu, ja vien to plānojot un realizējot ir skaidrs, kā tas atspoguļosies jaunradītās augstākās izglītības institūcijas profilā.
Šādā ziņā klaji negatīvs konverģences piemērs bija nesenā Latvijas Policijas akadēmijas likvidēšana un tās studējošo un pasniedzēju iekļaušana Latvijas Universitātē. Tika pazaudēta augstskola ar skaidri izteiktu profesionālo nišu un viegli atpazīstamu profilu.
Ja runā par augstākās izglītības jomas kritiku, tad Oslo līdzinieku studijas atklāja vēl kādu, mazliet pārsteidzošu, bet acīmredzot likumsakarīgu aspektu. Augstākā izglītība saskaras ar smagiem kritikas viļņiem ne tikai Latvijā. Kritiski izteikumi tai tiek veltīti ne vien ES valstīs, bet arī Norvēģijā un ASV (Norvēģijā ekselences centieni kritiķu mutēs tika raksturoti kā nekad neīstenojami sapņi, augstskolas kā dzīvo miroņu patvērumi utt., savukārt, ASV augstskolas visupirms tika kritizētas par to alkatību, kas augstākās izglītības sistēmu pārvērš finanšu piramīdu shēmās). Šie pārmetumi atspoguļo acīmredzot objektīvu likumsakarību ar kuru ir jārēķinās kā sabiedrībai, tā arī augstākās izglītības sistēmai.
Proti, mūsdienu pasaule ir pārlieku sarežģīta un tās attīstība ir pārlieku dinamiska, lai mūsu vienreiz iegūtās zināšanas būtu universāli izmantojamas visu mūsu dzīves laiku. Vienlaikus arvien lielāku daļu informācijas attīstītajās sabiedrībās mītošie iegūst ārpus formālās izglītības sistēmas. Šādā situācijā pastāv objektīvs risks, ka jebkuri unificētas izglītības sistēmas centieni sadursies ar pārmetumiem tās ne adekvātumā. Vienīgā izeja ir tādas izglītības sistēmas veidošana, kura būtu balstīta daudzveidībā, turklāt šī daudzveidības pamatā būtu jābūt nevis studējošo daudzveidībai, bet tieši studējošā, kā atsevišķa indivīda interešu daudzveidībai. Un šī daudzveidības sasniegšanai augstskolai jābūt gatavai piedāvāt arī studiju ceļu daudzveidību. Tas ir liels un cēls 21.gadsimta augstākās izglītības sistēmas veidošanas mērķis, kurš varētu iezīmēt jaunas augstskolu sociālās lomas un veidot jaunus sabiedrības un augstākās izglītības sistēmas sadarbības modeļus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
