Anonīmie alkoholiķi: Sabiedrībai jāizprot alkohola lietošanas riski  (8)

Liela daļa cilvēku, kam ir problēmas ar dzeršanu, lieto nekvalitatīvu alkoholu, dažādus surogātus un atšķaidītu spirtu – it īpaši maznodrošināto sociālo slāņu pārstāvji. Šīs dziras graujoši ietekmē gan fizisko, gan psihisko veselību. Nelegālā alkohola biedējošo īpatsvaru tirgū vairs neviens nevar noliegt. Būtu jau labi, ja “točkās” pārdotu alu vai sauso vīnu, taču tur atrodami dzērieni, kurus vienā vārdā tautā mēdz dēvēt par “krutkām”.

Nelegālo tirgoņu motivācija ir vienkārša – sodi ir tiešām nelieli salīdzinājumā ar gūstamo peļņu, arī kontrole pagaidām ir pietiekami vāja. Nevar aizmirst arī “caurumus” Latvijas likumos, kas teorētiski neaizliedz cilvēkam brūvēt stipro alkoholu jeb tecināt kandžu mājas apstākļos – šo momentu peļņas tīkotāji steidz apspēlēt, ražodami tik daudz, lai pietiktu gan pašiem, gan tirgošanai.

Statistikas dati apliecina vēl vienu tendenci, kas saglabājusies vēl no padomju laiku – proti, stiprā alkohola patēriņa iespaidīgo īpatsvaru. Lietojot stipros alkoholiskos dzērienus, cilvēks krietni vājāk var kontrolēt nodzeršanās pakāpi. Protams, arī no tā saucamajiem “vieglajiem” dzērieniem var nodzerties, taču process norit lēnāk, turklāt visbiežāk vilto tieši stipros spirtotos dzērienus.

Kāpēc pieaug stiprā alkohola patēriņš? Cilvēki dzer vienkārša iemesla dēļ – lai apreibtu, no stiprajiem dzērieniem var apreibt ātrāk, pusstundas vai pat īsākā laika posmā. Ko parasti dara alkohola mīļotājs, pērkot dziru? Viņš rēķina alkohola procentus un cenu: lai par lētāku naudu dabūtu lielāku un ātrāku reibumu.

Labklājības līmenis Latvijā pamazām sāk pieaugt, tāpēc daudzi no alkohola atkarīgie tagad var atļauties legālos, dārgākos dzērienus. Taču pieredze liecina, ka, pieaugot atkarībai no alkohola, tā kvalitāte kļūst vienaldzīga. Zviedrijā runājām ar alkoholiķiem, kuriem bija tiešām labi ienākumi, taču viņi tik un tā dzēra surogātus, jo nodzert var pat vislielāko naudu, bet surogāti ir lētāki.

Jāpiemin vēl viens vērā ņemams faktors: diemžēl jau kopš 20.gadsimta vidus Latvijā dzimst “alkoholizētas” paaudzes – proti, bērni, kuriem ir iedzimts jutīgums pret alkoholu un līdz ar to milzīgs risks kļūt par atkarīgajiem. Pret alkoholu jūtīgi cilvēki var nodzerties divos trijos gados, kas mūsdienās arī notiek. Statistika rāda, ka Latvijā arvien pieaug patērētā alkohola skaits.

Maksimālā alkohola deva, ko cilvēks var izdzert, diez vai pēdējo gadu laikā ir mainījusies, līdz ar to alkohola patēriņa pieaugums ļauj secināt, ka pieaug tieši lietotāju skaits. Turklāt tagad alkoholu sāk lietot arvien jaunāki cilvēki – jo agrāk sāk lietot alkoholu, jo straujāk pieaug patērējamās devas.

Nobeigumā vajadzētu pieminēt vēl vienu aspektu, kas, domājot par atkarības problēmu risināšanu, ir ārkārtīgi svarīgs – sabiedrības attieksme. Alkohols ir legalizēta narkotika, kas vismaz piektajai daļai cilvēku izraisa slimību – alkoholismu. Ir vairākas definīcijas terminam “alkoholiķis”. Viena no tām izsmeļoši skaidro, ka tas ir cilvēks, kurš alkohola dēļ atkārtoti nonāk nepatīkamās situācijās – darbā, ģimenē utt. Sabiedrībai tas jāatzīst un jāsaprot, ka alkoholisms tiešām ir slimība, un to novar pielīdzināt izlaidīgam dzīvesveidam.

Protams, ikvienā sabiedrībā ir tiktāl nodzērušies cilvēki, kas savā izskatā un izpausmē vairs maz atšķiras no dzīvniekiem, kuri ar savu atkarību pat nevēlas cīnīties. Taču 90 procentu alkoholiķu itin veiksmīgi funkcionē sabiedrībā. Viņiem bail atklāt savu slimību bieži vien tieši tāpēc, ka apkārtējiem vārds “alkoholiķis” var asociēties tieši ar šādiem degradējušiem tipāžiem. Ja cilvēks nebaidās atzīties savā slimībā, viņam vieglāk izšķirties par ārstēšanās nepieciešamību, tomēr pie mums alkoholisms joprojām lielākoties tiek pielīdzināts izlaidībai.

Vēl viens šķērslis ārstēšanai varētu būt salīdzinoši zemais iedzīvotāju ienākumu līmenis, kad ne katrs var atļauties ārstēšanas izmaksas. Piemēram, viens seanss pie psihoterapeita maksā no pieciem līdz desmit latiem, lētākais Minesotas programmas modelis izmaksā 56 latus. Savukārt vecās padomju metodes – tādas kā kodēšana, ampulas iešūšana – faktiski nekur pasaulē vairs neizmanto, jo tās balstās uz bailēm, bet problēmu reāli nerisina. Daudzus šādas metodes joprojām vilina kaut vai tāpēc, ka tās šķietami ātri rada izārstēšanās ilūziju, taču patiesā ārstēšana ir ilgstošs process.

Tāpēc daudziem izeja varētu būt Anonīmo alkoholiķu kustība, kura darbojās bez maksas un dod ļoti labus rezultātus. Tajā strādā cilvēki, kas paši bija atkarīgi un atveseļojušies, tāpēc labāk nekā jebkurš cits saprot alkohola upuru problēmas. Cīņa ar slimību palīdz cilvēkam atklāt sevī arī slēptos resursus, mobilizēties, uzplaukt kā personībai. Sabiedrībai vajadzētu atbalstīt šādas aktivitātes, atbalstīt Anonīmo alkoholiķu kustību, izplatīt informāciju par šādu iespēju, saprast, ka alkoholisms ir slimība un nenosodīt atkarīgos, bet gan palīdzēt tiem – tad ar laiku arī alkohola patēriņa statistikā radīsies pozitīvas tendences.