Antra Cilinska, Jānis Domburs: Dažas pārdomas par Māri Gaili un 4.maija republiku  (189)

"Kā es sapratu – filmas pamata ideja, ko autori cenšas parādīt," rakstīja Māris Gailis, " ir, ka notikusi sazvērestība. Proti, Latvijā visu ir noteikuši un turpina noteikt vieni un tie paši cilvēki, kas veido mazu grupiņu."

Acīmredzot, M.Gailis vai nu nav sapratis, vai nav rūpīgi skatījies, vai nespēj redzēt un dzirdēt to, kas filmā pateikts. Latvijā, kur deklarēts, ka vara pieder tautai, ir izveidojusies nežēlīga uzticības un labklājības plaisa starp varu un tautu, starp mazskaitlīgo eliti, kuras sastāvs pakāpeniski mainās, un starp sabiedrību. Šajā procesā Latvija vairākkārt piedzīvojusi smagas problēmas, kurās cietēji vairāk ir sabiedrība, nevis elite.

Elite, protams, ir daudz plašāka, gan valsts un privātajā sektorā, tostarp pats M.Gailis, gan valsts amatpersonas un politiskajos amatos 1990.-1996.gadā, gan arī līdz pat šī gadsimta sākumam, darbojoties padomēs vairākos uzņēmumos dažādās privatizācijas stadijās.

"Nozīmīgi šīs grupiņas locekļi ir bijušie premjerministri", savu versiju turpināja Māris Gailis, "turklāt piedalās tikai tajos procesos, kuros notiek privatizācija vai valsts pasūtījumu jeb "pīrāga" dalīšana".

Par savu saistību ar pīrāgiem, protams, ekspremjeram labāk zināms. Bet, ne visi premjeri ne visu laiku bijuši elitē. Tai pat laikā liela daļa no viņiem ir kļuvuši par miljonāru saraksta dalībniekiem, arī Māris Gailis.

Elite vienmēr ir piedalījusies visos nozīmīgajos procesos, veidojot paralēlo realitāti – gan labās lietas, kas filmā arī ir atspoguļotas, gan problēmas – tās saistās ne tikai ar privatizāciju un pasūtījumu sadali, bet arī likumu varu, valsts uzraudzību un atbalstu.
Piemēram, Gaiļa premjerēšanas laikā bankrotēja "Banka Baltija", sakarā ar ko viņam filmā ir īpaša uzmanība. Bet to vai nu savas pieticības vai bezatbildības dēļ ekspremjers ne ar vārdu nepiemin.

Turpinājumā Māris Gailis interpretē "mazos montāžas melus" apcerot savas sejas rādīšanu "uzreiz pēc E.Repšes ievēlēšanas un kadra Doma baznīcā", kas esot īstenots "lai radītu iespaidu, ka esmu ietekmējis attiecīgos notikumus vai vismaz tajos piedalījies", pie viena atgādinot, ka pirmsvēlēšanu vasarā viņš devās ar jahtu "Milda" pasaules apceļojumā.

Montāžas melu nav nekādu, melo pats M.Gailis un cenšas virpināt sazvērestības. Montāžā, atspoguļojot tālaika priekšvēlēšanu posmu, pēc "Jaunā laika" iznāciena Doma baznīcā ir vēl Pirmās partijas tapšana, Augusta Brigmaņa izrunāšanās, un tikai tad, turpinot par "vecajām" partijām, ir runa par "Latvijas ceļu" ar Ivaru Godmani un Māri Gaili kadrā – laikā, kad viņš pirms burāšanas vēl apmeklēja partijas saietus.

Kadrus no premjeru kluba tikšanās Māris Gailis novērtē kā parādītus "uzreiz pēc A.Šķēles atmaskošanas", vingrinoties domu lasīšanā: "autoriem acīmredzot šķiet, ka mūsu tikšanās nav nekas cits kā piedalīšanās kriminālajos procesos jeb "pīrāga dalīšanā"."
Filmā premjeru kluba tikšanās kadri ir uzreiz pēc "digitālgeitas" un pēc koalīcijas izveides ar Induli Emsi priekšgalā. Protams, ja šo lietu atspoguļojums ir A.Šķēles atmaskošana, tad šo ekspremjera atziņu atliek pievienot pie jaunāko laiku vēstures liecībām.

Kas attiecas uz premjeru klubu, krimināliem procesiem un autoru šķitumiem – grūti to nosaukt citādi kā par paranoju. Ja filmas autori šajā epizodē gribētu pateikt par kriminālu, tad mēs to arī pateiktu. Bet šajā gadījumā ir turpinājums stāstam par varas eliti, miljonāru sarakstiem un morāli pēc starptautiski atzītās "valsts nozagšanas".

Melu nākamā epizode ir Māra Gaiļa iebildes pret paša izdomāto "filmas autoru nostāju, ka privatizēt vajadzēja ļaut tikai ārzemniekiem". Tālāk uz šiem meliem balstīta murgaina demagoģija par padomju laiku līdzībām, vienlīdzību un muižas dedzinātājiem latviešiem sociālistiem.
Pirmkārt, vairāku lielo uzņēmumu privatizācijā Latvijā startēja viltus ārzemnieki, aiz kuriem slēpās pašmāju bāleliņi.

Otrkārt, privatizācijā labvēlības statuss bija vietējiem, un pats par sevi tas nebūtu viennozīmīgi slikti novērtējams, ja vien vietējie izdarītu to, ko solīja un ko no viņiem daudzi gaidīja – ja izveidotu lielus un spēcīgus vietējos uzņēmumus. Bet tos pārdeva ārzemniekiem.
Visbeidzot – neatkarīgi no tā, vai privatizēja vietējiem vai ārzemniekiem, jautājums ir, kāda bija korupcijas loma, politikas un naudas attiecības. To nav jēgas te izvērst, filmā var redzēt to, kas ir filmā.

Savukārt, attiecībā par nevienlīdzību – tā arī ir pašu bāleliņu radīta, un sociālā atbildība jau sen ir ne sociālistu, bet kapitālistiskās tirgus ekonomikas jēdziens. Un jautājumi filmā ir par to, vai pāreja no sociālisma uz kapitālismu ir veiksmīga, kas ir kļūdas, kas par tām atbildīgs, un kā novērst to turpinājumu.

Visus M.Gaiļa demagoģiskos tekstus, spriedumus, un jautājumus nenocitēsim, bet augšminētais jau ietver atbildes. Vēl tikai vieni Māra Gaiļa meli par filmas tapšanu un demonstrēšanu jāpiemin. "Tagad zināms, ka vismaz beigu posmā tā tika taisīta kā priekšvēlēšanu antireklāma LZS. Pateicoties KNAB darbam, tā netika parādīta pirms vēlēšanām."

Šāds stils liek aizdomāties, cik daudz Māris Gailis varētu būt melojis, būdams politiķis un valsts amatpersona... Kur gan fakti, Gaiļa kungs!? Tādā pašā stilā varētu aicināt Māri Gaili pierādīt, ka viņš nav kamielis – ej nu taisnojies. Ne par kādu KNAB darbu filmas autoriem nav zināms, ar šo biroju neviens filmas sakarā nav kontaktējis. Protams, ka filma netika veidota kā priekšvēlēšanu antireklāma. Filma, kā jau daudzkārt teikts, ir par mūsu vientiesību, gan pirms, gan pēc vēlēšanām. Jācer, ka šādu Māra Gaiļa sacerējumu lasītāji vairs nav pavisam vientiesīgi.

Jānis Domburs, filmas "4.maija republika" scenārija autors
Antra Cilinska, filmas "4.maija republika" režisore un producente