Viņš arī solījis, ka Maskava neiejaukšoties Ukrainas iekšējās lietās. Šīs oficiālās nostādnes vedina domāt, ka krievu specvienības, ja tādas līdz Ukrainai nonākušas, kāps atpakaļ gaisakuģos un mēros ceļu mājup. Jāšaubās, vai šodien Krievijas līderi grib atkārtot 1979.gada Ziemassvētku scenāriju, kad Maskavas Olimpisko spēļu priekšvakarā Kremlis nogādāja "ierobežotu karaspēka kontingentu" Afganistānā. Toreiz ieveda nevis vienu tūkstoti, par ko šajās dienās baumots Ukrainā, bet 81 000 karavīru.
Bet Putina publisks atbalsts Ukrainas kolēģim Janukovičam izskatītos pēc mudinājuma uz krīzes risinājumu ar spēku. Šāds žests neiederējās pirms Kremļa saimnieka vizītes Briselē. Nostāšanās ar muguru pret Eiropas Savienību nozīmētu signālu Eiropas politiskajai elitei - boikotēt Soču Olimpiskās spēles. Kad pirms gada "Delfi" versijās prognozēju, ka Sočos šogad tomēr kļūs aukstāks, šķita, ka boikotu var provocēt Maskavas reakcija uz rietumvalstu intervenci Sīrijā vai gaisa triecienu Irānai.
Neviens nesajuta, ka stindzinošie vēji pūtīs no citas puses. Kijevas eirointegrācijas degsme šķita īsta, bet Maskava bija nodarbināta ar opozīcijas koordinācijas padomes neitralizēšanu savās mājās. Lai prezidenta gribas triumfa spēles (prātā iešaujas "TriumphdesWillens") pasargātuno boikota, virkni tā saukto sirdsapziņas gūstekņu atbrīvoja no Krievijas cietumiem. Maskavas piegādāto "speclīdzekļu" laišana darbā Kijevā šā žesta efektu sabojātu. Tāpēc līdz Soču spēļu atklāšanai, bet ilgākais – līdz to beigām – Janukovičam ir jānovilcina laiks, tankus pret barikādēm nesūtot. Līdz šim viņš manevrējis sekmīgi, pat aizrautīgi, un spilgts piemērs ir premjera Azarova noņemšana no amata.
Par Ukrainas prezidenta pašpārliecinātības apmēriem var strīdēties, bet viņa tālredzības spējas nav bijušas lielas. Raibā ņudzoņa Maidana laukumā – demokrāti kopā ar radikāļiem – uzbrieda tāpēc, ka vairākus mēnešus vara ignorēja gan vienus, gan otrus. Ja 30.novembrī specvienība laukumā vardarbīgi neizdzenātu miermīlīgu studentusimtu, jaunieši pēc pāris dienām izklīstu paši. Protesta infrastruktūras tad vēl nebija. Ja premjers būtu aizsūtīts mājās kaut pērn decembrī, valdības demisija protestētājiem radītu uzvaras ilūziju, un negantais noskaņojums krietni noplaktu.
Tagad Janukovičs cenšas būvēt sasteigtu kompromisu ar nevienādās opozīcijas līderiem. Piedāvājums opozīcijai dalīties varā, protestus ierobežojošās likumdošanas atsaukšana, protams, ir taktiski manevri. Bet opozīcija ir nevienāda ne vien ar ideoloģiskām toņkārtām, bet arī ar atšķirīgām stratēģijām. Vieniem rokas nervozi stiepjas pēc varas, otri ir gatavi pagaidīt Janukoviča politisko novārdzināšanu līdz vēlamajam, bet trešie apmierinātos ar parlamentāro apvērsumu.
Janukoviču norakstīt ir pāragri. Lai gan viens no opozīcijas līderiem Vitālijs Kličko uzsver, ka viņa demisija būtu loģisks solis, Janukovičsnesteidz aiziet, jo prezidenta krēslu dabūja gluži likumīgi.
Pat opozīcija lēš, ka viltojumu skaits nav pārsniedzis 7%, bez kuriem Janukovičs tik un tā būtu vinnējis; vēlēšanas atzina starptautiskā kopiena. Arī tāpēc prezidents nepiekritīs ārkārtas vēlēšanām šogad; tajās uzvarēt viņam būtu vājas izredzes. Ja viņš neatkāpjas pats, pēc Ukrainas konstitūcijas nākamās prezidenta vēlēšanas var notikt ne agrāk par 2015.gada 25.februāri. Pārvēlēšanai diez vai piekritīs arī Augstākā Rada (parlaments).2004.gada konstitucionālā reforma, pēc kuras Ukraina dzīvoja no 2006. līdz 2010.gadam, apliecināja, ka jauktā parlamentārās un prezidentālās pārvaldes forma tai ir optimāla.
Ukraiņi pašlaik neapspriež valsts nākotni Eiropas Savienībā, bet domā par varas institūtiem un valsts sašķelšanās iespēju. Pretim stāvošās puses pat pieļauj, ka noteikta norišu scenārija gadījumā tās būs gatavas uz valsts sadalīšanos. Precīzi prognozēt Ukrainas tuvāko nedēļu notikumus ir tikpat grūti, kā pirms gada. Ja kaut neliela grupa provocēs varas iestādes uz masīva spēka lietošanu, nevar izslēgt bruņotus mēģinājumus sagrābt iestādes Kijevā un ārkārtas stāvokļa ieviešanu.
Janukovičs varēs vienmēr dievoties, ka noregulējuma vārdā bijis gatavs uz kompromisiem, līdz par valdības stūres atdošanai opozīcijai.
Opozicionāra, parlamenta bijušā spīkera Jaceņuka atteikšanās no premjera posteņa ir atsvabinājusi prezidenta rokas. Lai gan ir atcelti svaigie likumi, kas pārkāpa mūsdienu konstitucionālo demokrātiju tiesības, Janukovičs vēl pilnībā nav atteicies no domas par "konstitucionālās kārtības" atjaunošanu ar spēku, gaidot arī armijas atbalstu. Ja prezidents nemanevrēs, bet parakstīs dekrētu par ārkārtas stāvokli, pretstāve prasīs jaunus upurus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
