Artēmijs Troickis: Atzīmes dienasgrāmatā  (52)

Pilsētas diena

Pirmajā septembra sestdienā un svētdienā Maskavā tradicionāli atzīmē Pilsētas dienu. Pēc nedēļas - pašvaldības vēlēšanas, laika apstākļi - brīnišķīgi, naudas pagaidām pietiek... Īsumā, varas pārstāvji pacentās, bet maskavieši un galvaspilsētas viesi bija aktīvi un atsaucīgi.

Es arī devu savu artavu svētkiem: man piezvanīja no Kultūras departamenta un piedāvāja kopā ar vēl pusduci "publisku ļaužu" 6. septembrī novadīt ekskursiju pa mīļākajām vietām Maskavā. Pie tam, izrādījās, ka iniciatīva nākusi no pašiem pilsētniekiem, kuri balsojuši internetā.

Ko darīt, nācās vecumdienās apgūt ekskursiju vadītāja profesiju - nedrīkst taču pievilt tautiešu cerības. Piedāvāju nestandarta maršrutu - patālu no vēsturiskā centra, pa Zvirbuļu kalniem, kur, taisnību sakot, es pats dzīvoju, tāpēc zinu visus pakšus.

"Kā jūs domājat, cik ļaužu ieradīsies?", - es pajautāju pašvaldību pārstāvošajai dāmai, - "Pēc mūsu aplēsēm, 20-30 cilvēku". Pirms pasākuma man piezvanīja un paziņoja, ka pierakstījušies 50 cilvēki, "bet puse noteikti neatnāks!" Rezultātā pie Džavaharlala Neru pieminekļa (anekdoti par Vasīliju Ivanoviču gan nesaņēmos izstāstīt) mani gaidīja apmēram 150 cilvēku liels pūlis.

Ļaudis bija mīļi un izglītoti: gandrīz visi zināja, kas tas tāds Kosigins, kā arī ko ap kaklu nēsāja mazie pionieri. Kad manos stāstos par aplūkojamo apkaimi izagās neizbēgamās pauzes, lūdzu uzdot jautājumus; jautājumi gāzās no visām pusēm, bet pusotras pastaigas stundas laikā -  neviens no tiem nebija par politiku! Bija ļoti dvēseliski un man aizkrita balss.

Makarēvičs

Nežēlastībā kritušo mūziķi Andreju Vadimoviču nedēļas laikā satiku trīs reizes. Laikam jau tik bieži mēs netikāmies pat jaunības draudzības laikos. Svētdien, 7. septembrī viņam un Svetlanai Surganovai bija jāuzstājas labdarības koncertā pazīstamās "dakteres Ļizas" - mūsu Mātes Terēzes (to saku bez ironijas) fonda atbalstam. Šobrīd viņa rūpējas par Ukrainā ievainotu bērnu ārstēšanu.

Tieši pirms koncerta sākuma Ārzemju literatūras bibliotēkā ieradās "pieklājīgi ļaudis" un paziņoja, ka pasākums šeit nedrīkst notikt, jo ēka neatbilst "drošības (!) noteikumiem". Uz to bibliotēkas direktore - vēl viena varonīga sieviete - Jekaterina Geņijeva atbildēja: ja nedrīkst ēkā, tad koncerts notiks pagalmā. Izdevās pat labāk: silts vakars, skaists saulriets, skulptūras, ziedi. Pirmo reizi dzirdēju Surganovu akustiskajā versijā - ļoti laba! Makarevičs uzstājās ar grupu "Paporotņik". Šo ierakstu var noskatīties planeta.ru, rekomendēju.

Izbrīnīja, ka bija daudz tautas, bet visi ļaudis bija nepazīstami. Ja neskaita Andreju Ņečajevu, tad neredzēju nevienu VIPu... Vai nu vienkārša sagadīšanās, vai arī visi baidās nonākt aizdomās par "bīstamiem sakariem"? Nezinu.

Savukārt otrdien Andrejs un Aleksandrs Ļipņickis (grupa "Zvuki Mu", kanāls "Nostalģija") viesojās Maskavas valsts universitātē manā speciālajā mūzikas žurnālistikas lekciju kursā, un mēs spriedām par "krievu roka" saknēm. To, kuri vēlējās paklausīties "dzīvas leģendas", izrādījās tik daudz, ka nācās nodarbību pārcelt uz ietilpīgāku auditoriju. Pēc lekcijas Makarēvičs padalījās ar trāpīgu, lai arī skumju, novērojumu: "Atceries, kad mēs mācījāmies skolā, svētku dienās pie mums uz atvērtajām stundām veda kara un darba veterānus?..."

Vilnius Music Week

Uz vienu dienu aizlidoju līdz Viļņai - ikgadējā skašu un festivāla pasākuma ietvaros notiekošajā konferencē novadīt apaļā galda diskusiju "Mūzika kara laikā". Ņemot vērā, ka laika bija pavisam maz, nav arī daudz koncertiespaidu: pazīstamie amerikāņi "The Darkside" lika vilties. Toties noorganizējuši lietuvieši visu bija lieliski, un liekas, ka izdevās pat vēl gludāk nekā pirms gada.

Par diskusiju: bez iepriekš paredzamajām drūmajām runām par barjerām, sankcijām un atteikumiem bija arī pāris interesantu momentu. Baltijas mūzikas biznesmeņi pastāstīja, ka atklājuši sev Ukrainas mūziku; sākuši turienes māksliniekus vest uz Baltiju un rezultāti izrādījušies cerīgi. Protams, diez vai tas kompensē Krievijas tirgus zaudēšanu, taču tā ir alternatīva. Kā pastāstīja Ukrainas šovbiznesa pārstāvji, pēc traģiskās ziemas, tur tagad atsākusies koncertdzīve; daudz labdarības un bezmaksas pasākumu.

Savukārt puiši no Baltkrievijas pārsteidzošā kārtā atzīmēja, ka tur praktiski visa vietējā muzikālā elite, ieskaitot popmūziķus, atbalsta Ukrainu un aktīvi uzstājas šajā valstī. Pat vēl vairāk - opozicionāri un lojālisti nu ne jau "konsolidējušies", bet vismaz nedaudz pārtraukuši savas asās ķildas... Jā, ja reiz kāds no šī konflikta ir ieguvis, tad tie ir Ķīna, NATO un "batjka" Lukašenko.

Sankcijas

Burtiski vakar man patrāpījās kāds analītiskas dabas dokuments, kurā uzskatītas iespējamās Krievijas atbildes jaunām rietumu sankcijām. Nosaukšu divus punktus.

Pirmais: ienaidnieka aviokompāniju lidojumu aizliegums virs Krievijas teritorijas (maigais variants - virs Sibīrijas). Saprotams, kāda simetriska atbilde sekotu: Krievijas lidsabiedrībām nāktos atcelt visus maršrutus, izņemot Āzijas un iekšējos. Taču tas pat nav galvenais. "Boeing" un "Airbus" pārtrauks piegādāt Krievijai rezerves daļas un pēc 3-4 mēnešiem "Aeroflotei" būs beigas.

Otrais: Krievija atdalīsies no starptautiskās norēķinu sistēmas SWIFT. Atgādināšu, ka šo kā sankciju aicināja piemērot britu premjers Kamerons, taču Eiropas Savienība to noraidīja kā pārāk stingru un Krievijas tirdzniecībai un biznesam praktiski nāvējošu. Tagad Krievijas Federācija izdomājusi to sev nodarīt pati... Krievijas daļa SWIFT maksājumos ir pāris procentu, kamēr SWIFT daļa Krievijas starptautiskajos norēķinos - 100%. Krievijas mazajam un vidējam biznesam, kas saistītas ar eksportu un importu, šis būtu fatāls solis.

Domāju, ka nekas no tā nenotiks - bet pats fakts, ka tamlīdzīgi līdzekļi Maskavā tiek apspriesti visā nopietnībā, ļauj izvirzīt divas hipotēzes:

1)     valsts vadībā ir cilvēki, kas apzināti virza programmu pēc principa "jo sliktāk, jo labāk", iespējams, cenšoties novest valsti līdz kolapsam, un tad sagrābt varu, vai tā?

2)     valsts vadībā ir cilvēki, kuriem ir maniakālas depresijas sindroms komplektā ar pašnāvnieciskām tendencēm.

Nav grūti pamanīt, ka versijas ir dažādas, bet tām ir viens fināls... Atliek cerēt, ka valstī tomēr joprojām valda cilvēki ar veselā saprāta atliekām.