Pa šo laiku daudz kas noticis: nepasludinātais karš ar Ukrainu, pirmie tā upuri; pasaules čempionāts futbolā (kurš bez vāciešiem un Suaresa to vairs atceras?); notriektā Malaizijas lidmašīna; sankcijas pret Krieviju un pretsankcijas pārtikai. Baumas par to, kas notiek valstī - diapazonā no mēreni depresīvām līdz galēji paniskām - biju saņēmis pietiekami daudz; nu kļuva interesanti saprast visu pašam.
Ārēji bilde nekā nav mainījusies: saule spīd, metro ripo, ļaudis pastaigājas. Nekādu īpašu uzskatāmu aģitāciju, izņemot Maskavas domes priekšvēlēšanu plakātus, nepamanīju. Tomēr kaut kā viss kļuvis klusāk un tā kā bargāk. Jau lidmašīnā Tallina - Maskava ievēroju, ka līdzpilsoņi lido kaut kā neierasti klusu; sēž, klusē. Arī ielās - saspringti, vai kā lai to pasaka. Sasaistīti.
Bijām ciemos pie šovmena Maksima Galkina, kurš visticamāk pa pilsētas ielām nestaigā un sabiedrisko transportu nelieto, taču arī viņš atzīmēja: "Nesen uzstājos Karlovivaros. Publikā, protams, pamatā bija krievi. Tradicionāli manā repertuārā ir visādas reprīzes un parodijas par Putina tēmu. Ne jau satīra, vai politika - bet smieklīgi, tauta vienmēr bija priecājusies… Toties tagad, skatos - jokus neuztver. Nesmejas, vējo kaut kas stindzinošs, visi sēž ar akmens sejām."
Pilsoņu sastinguma pakāpi tomēr arī nevajadzētu pārspīlēt, jo bija arī cita veida iespaidi - divu dienu laikā Maskavā 6 - 7 man pilnīgi nepazīstami cilvēki nāca paspiest roku un novēlēt veiksmi. Daži interesējās - vai taisnība, ka es esot emigrējis? Kad atbildēju "Nesagaidīs!", it kā priecājās, bet kaut kā nejautri… Viens profesora izskata vīrietis pastāstīja, ka gatavojas pārcelties uz Tartu.
"Notīšanās" (tas ir došanās uz ārzemēm, lai tur paliktu ilgi vai pavisam) tēma jau pirms diviem gadiem kļuva ļoti populāra galvaspilsētas izglītotās publikas vidū. Tomēr tāda visaptveroša emigrācijas epidēmija tā arī nekad nav novērota. Pie tam, atšķirībā no līdzšinējām sirsniņu sildošajām saruniņām par dzīvošanu ārzemēs, tagad jautājumi kļuvuši daudz praktiskāki: ļaudis internetā meklē dzīvokļus, biznesus, salīdzina cenas, apstākļus, apzina uzturēšanās atļauju politikas…
Startam gatavojošais kontingents ir uzskatāmi pamainījies: agrāk tie bija tādi, kurus vara represēja vai izsekoja (mazākums), vai tie, kas cerēja ārzemēs izdevīgi konvertēt savas zināšanas, attīstīt biznesu un vispār sākt dzīvot labāk nekā Krievijā (tāds bija absolūtais vairākums).
Tagad, vismaz kā es nopratu, aizbraukt gribošo pamatmasa - tie ir ļaudis, kas gatavi PAZAUDĒT gan atalgojuma līmeņa ziņā, gan upurēt karjeru, gan dzīvošanas komfortu. Tā vārdā, lai sevi un savas ģimenes nogādātu drošībā no tā, kas pašlaik notiek Krievijā. Protams, es nepubliskošu sarakstu, bet varu droši teikt, ka šo ļaužu rindās ir ne tikai vienkārši veiksmīgi un bagāti cilvēki, bet arī visas valsts līmeņa slavenības. Pie tam - tādi, kas ar valsts varu nemaz nekonfliktē.
Motīvi tam ir acīm redzami: strauji augošā valsts izolācija, padomju tipa propagandas un morālās (pagaidām) opričņinas slavas gājieni, lejup pikējošā ekonomika. Un galvenais panikas katalizators: iespējams, ka aizslēgs robežas, pārtrauks valūtas operācijas, nobloķēs internetu - un laipni lūgti KTDR! Vēl pirms pusgada tas šķistu absurds; šodien jau tas ir dienaskārtībā.
Otra populārākā tēma - Putina pārtikas sankcijas pret paša tautiešiem, cenu un deficīta kāpums. Šajos jautājumos es orientējos slikti; par vītinātu šķiņķi, parmezānu un lasi es nekad īpaši neesmu interesējies, bet visas sev noderīgas lietas esmu bez pūlēm atradis lielveikalos - iespējams, ar nelielu pārmaksāšanu. Toties pazīstami restorānu biznesa pārstāvji ir šausmās: daļa produktu jau pazudusi, daļai cenas cēlušās pat divas reizes - un tas uz aizvien nabadzīgākas un retākas klientūras fona, protams, ir teju spriedums.
Sev par izbrīnu pamanīju, ka stipri dārgākas kļuvušas arī preces, kurām nav nekāda sakara ar sankcijām. Piemēram, kilograms cukura kopš gada sākuma audzis cenā no 25-30 līdz 40-50 rubļiem. 95. benzīna litrs pavasarī vēl maksāja 32-33 rubļus, bet nu jau - 36 un vairāk. Tas Maskavā un Piemaskavā; par citiem reģioniem es nezinu. Apkaimes nelētajā supermarketā "Garšas ābece" piefiksēju, ka vitrīnās ir lērums visa kā, bet pilnībā trūkst pircēju: pīķa stundā, pusseptiņos vakarā, saskaitīju tieši deviņus cilvēkus, bet nākošajā rītā, plkst. 10:30 milzīgā tirdzniecības zālē es biju vienīgais ekskursants…
Kopumā "materiālajā" frontē, kā man šķita, viss nenotiek spīdoši, bet ne arī katastrofāli. Lai gan, kā zināms, cāļus skaita rudenī.
Toties par "morālo" sastāvdaļu un gara možumu… dīvaini laiki. Dažiem sajūtas ir traģiskas, dažiem pusaizmigušas, bet visiem - trauksmainas; neviens īsti nesaprot, kas notiek, un ko lai sagaida no tuvākās nākotnes. Kas noteikti - gaisā nav jūtama nekāda eiforija; patriotisks pacēlums beidzas uz dīvāna pie televizora, mirt noteikti neviens netaisās. Ne par Putinu, ne par brīvību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
