Ikars Kubliņš: Ceļa gājēji un takas bridēji

Tā tas ir bijis sen – kopš apgriezienus uzņēma pirmās masu industrializācijas un masu kultūras iezīmes 19.gadsimta beigās. Tomēr pēdējo gadu laikā novērojama kāda īpaši negatīva tendence. Izklaides biznesa pārstāvji apzinās, ka kritērijus joprojām iespējams devalvēt (mazāk izdevumu un lielāka peļņa) – patērētāju prasību līmeņa zemākā robeža arvien nav saskatāma. Par modes lietu un pērkamu preci šodien var padarīt jebko. Amerikā esot radīts realitātes šovs, kuram mērķtiecīgi atlasīti cilvēki, kas neprot dziedāt... Nākamais solis - šāda veida „talanti” parādītos „Billboard” tabulu virsotnēs.

Skaidrs ir viens – ja cilvēkā nav izkopta vēlme tiekties pēc labākā, tad, arī mākslas baudīšanā, tas gandrīz vienmēr izvēlas iet vieglāko ceļu, kas neprasa piepūli, dod iespēju aizmirsties, toties nesniedz personībai neko un iesloga to Kārļa Skalbes aprakstītajā zemo padebešu valstībā. Jāatzīmē, ka izklaides industrija strādā ar rafinētām metodēm – tai ir tīkli arī priekš tiem, kas sevi uzskata par intelektuālas kultūras cienītājiem. Tā saucamā alternatīva bieži nav nekāda alternatīva, tikai izklaides biznesa modificēta forma, tiesa, jau ar krietni augstāku līmeni. Tomēr arī tā pieder šauro apvāršņu valstībai, tāpēc alternatīvu meklētājiem gribētos novēlēt – tiekties pēc patiesi patiesām lietām. Protams, tās identificēt ir sarežģīti un ne vienmēr tas izdodas.

Kopumā Vaska vārdiem tātad jāpiekrīt – tendence samazināties „takas gājējiem” pretstatā „ceļa gājējiem” - pūlim, pastāv. Un liela daļa atbildības, ja ne vislielākā, šeit gulstas uz masu saziņas līdzekļu pleciem. Medijiem visu citu tiem piemītošo varu starpā pieder vara veidot sabiedrības izpratni par kultūru. Šodienas komercializētā pasaule un lielākoties degradētā mediju kultūra liek domāt (patiesībā neskaitāmiem cilvēkiem tā ir pat dogmatiska pārliecība, arī es pats jau biju sācis neticēt citādai varbūtībai), ka iespēja, ka masas varētu atzīt par labu un baudīt augstu kultūru, ir izslēgta jau pašos pamatos un principiāli neiespējama. Vēsturiski fakti liecina, ka tā gluži nav. Nekas to neilustrē labāk kā piemērs par radio „zelta laikmeta” sākumpuses vēsturisko lomu.

Atšķirībā no televīzijas, radio savas pastāvēšanas sākuma periodā, kas tiek apzīmēta arī ar jēdzienu „radio zelta laikmets”, mazāk cieta no intelektuāļu apsūdzībām kultūras līmeņa gremdēšanā. Šādiem pārmetumiem sākotnēji vienkārši nebija pamata, jo radio translēja daudz augstajai kultūrai veltītu programmu. Lai gan radio bija pirmais medijs, kas ienesa izklaidi cilvēku mājokļos, tam piemita arī izglītojošas un kultūras standartus paaugstinošas funkcijas. Dažādos mediju vēstures izglītības resursos ir minēts, ka „šī jaunā un nozīmīgā masu medija ietekmē amerikāņi pamazām sāka pārvērtēt lietas, par kurām tie domāja. Viens no radio pienesumiem bija sabiedrības apziņas paaugstināšana elitārās kultūras virzienā” (Abegg, A. Media Ecology Of Radio). „Radio pārraides bija viegla un plaša pieeja mākslas mūzikai. Pateicoties radio, visu šķiru cilvēki visā valstī varēja baudīt Ņujorkas Metropolitēna operas izrādes. Radio spējā sasniegt lielu auditoriju tika saskatītas lielas izglītojošas potences. Piemēram, CBS radīja radio programmu „Everybody’s Music”, kas ievadīja klausītājus 18. un 19. gadsimta Eiropas ievērojamāko komponistu mūzikā. (...) Radio zelta laikmetā liels cilvēku skaits Savienotajās Valstīs uz īsu laiku kļuva par elitārās mūzikas auditoriju” (Taniguchi, A. Music For The Microphone: The Social, Cultural and Musical Contexts For American Concert Music In The Golden Age Of Radio). No mūsdienu viedokļa raugoties, šķiet teju neiespējams apgalvojums, tomēr par labu tam liecina arī kāds pētījums, kas ticis izdarīts 20.gadu vidū un uzrādījis, ka 1925. gadā Amerikā radio ietekmē 50 (!) procentu no mūzikas klausītājiem deva priekšroku klasiskajai mūzikai. Tikai vēl pirms diviem gadiem šādu klausītāju bijis vienīgi 10 procentu. Iespējams šaubīties par pētījuma precizitāti un autentiskumu (un skaidrojums varētu būt arī apstāklī, ka tie tomēr bija paši sākumi – radioaparātus pirka situētākie cilvēki – t.s. elitei, kurai parasti arī ir primāra (patiesa vai liekuļota – tas jau ir cits jautājums) interese par elitāru kultūru), tomēr ne jau tas ir vienīgais fakts (lai minama kaut vai hitleriskā propaganda Vācijā), kas nepārprotami parāda radio milzīgo ietekmi uz sabiedrību tajā laikā. Ja šodien par ietekmīgāko mediju tiek uzskatīta televīzija, tad jāatceras, ka radio joprojām ir lielākās auditorijas un arī tā sabiedriskā nozīme nekur nav zudusi.

Arī Lielbritānijā radio sākuma periodā dominēja augstās kultūras tendences. Pirmais BBC ģenerāldirektors Džons Reits vēlējās izveidot BBC kā sabiedrisko institūtu, kas nebūtu pakļauts ne komerciālajam, ne politiskajam spiedienam. Radio uzdevumos obilgāti ietilpa ne tikai informēšanas un izklaides, bet arī izglītošanas funkcijas, un mūzikas izvēles ziņā priekšroka tika dota klasiskajai. Interesanta un pamācoši zīmīga bija Reita koncepcija attiecībā uz klausītāju – sniegt tam „kaut ko mazliet labāku, nekā viņš pats domā, ka vēlas”, ieinteresēt par lietām, ko tas iepriekš nebija iepazinis. Šis uzstādījums BBC noturējās arī 30-tajos gados.

Kas tad īsti notika, kāpēc toreiz ātri vien tika izdarīts liktenīgais pagrieziens zemās kultūras programmu (ziepju operas, komēdijšovi utt.) virzienā? Iemesli bija dažādi. Radio auditorijas strauji auga, radās radiostacijas, kas savus konkurentus tirgū sāka izspiest ar vieglās izklaides programmām (jo iedarbojās faktors, ko minēju ceturtās rindkopas sākumā). Piemēram, BBC gadījumā tie bija „Radio Normandie” un „Radio Luxembourg”, kas 30.gados sāka darboties pēc tolaik aiz okeāna jau attīstījušās „lowbrow programming” koncepcijas. Pašā Amerikā svarīgu lomu nospēlēja arī ekonomiskā krīze, ko vēsture pazīst ar nosaukumu „Lielā Depresija”, kas radīja apmulsumu cilvēku pasaules uztverē un sašūpoja līdzšinējos uzskatus. „Šajā laikā amerikāņi piedzīvoja lielāko ekonomisko lejupslīdi savā vēsturē, daudzas turīgas ģimenes zaudēja savu kapitālu fondu tirgus sabrukumā, daudzas nabadzīgākas un arī vidusšķiras ģimenes zaudēja savus ienākumus, kad no darba tika atlaisti to apgādnieki. Radio šajā brīdī nāca īstajā laikā. Tas nodrošināja izklaidi par brīvu, neizejot no mājām un ģimenes, kuras vairs nevarēja atļauties iet uz izklaides pasākumiem, tagad varēja sanākt kopā savās dzīvojamajās istabās, lai, klausoties radio, aizbēgtu no drūmās realitātes fantazējot un sapņojot par laimīgākām dienām” (Wilson, S. L. R. Mass Media/Mass Culture). Saprotams, šādā drūmā laikposmā nevienam vairs nebija īpašas vēlēšanās iedziļināties sarežģītās simfonijās vai operās.

Cik radiostaciju ir šodien Latvijā, kas orientētas citādas (no pamatplūsmas atšķirīgas) mūzikas virzienā? Stingri ņemot, tādu ir tikai divas – „Radio Klasika” un „Radio Naba”. Televīzijās (ar retiem izņēmumiem LTV) mākslinieciska mūzika praktiski vispār neparādās, atliek tikai dažu preses un interneta portālu CD apskatnieku pūles, kuru kritikas (un, iespējams, arī šo rakstu) lasa tikai tie, kam tas interesē un vairāk vai mazāk jau ir zināms un saprotams.

Lai raksts neizklausītos ideālistiski naivs, piebildīšu, ka labi apzinos, ka brīvā tirgus apstākļos cits scenārijs nemaz nav reāls, un, kas pats interesantākais, tas nav iespējams arī totalitāri pārvaldītā sabiedrībā. To parāda kaut vai Padomju Savienības piemērs, kur elitārā kultūra, īpaši staļinisma periodā, tika mērķtiecīgi nīdēta, kultivējot sociālistiskā reālisma metodi, kuras koncepcijas pamats tas pats, kas šodienas komerckultūrai – vienkārša, visiem saprotama „māksla” masām. Jo izglītota un intelektuāla tauta nav parocīga diktatūras iekārtai. Tieši tāpat tā nav izdevīga arī brīvajai tirgus iekārtai – abos gadījumos (kā totalitāram vadonim, tā kapitālistiskajam biznesmenim) ir nepieciešama cilvēku masa, ar ko manipulēt, panākot sev vēlamo rezultātu (noturēt varu/iegūt peļņu).

Raksta mērķis nekādā ziņā nebija demonstrēt snobisku attieksmi, bet gan rosināt vismaz dažu aizdomāties, vai ir vērts nostāties izklaides biznesa „slaucamās govs” pozīcijā? Kā arī par to, ka brist pa taku nereti ir daudz interesantāk un vērtīgāk, nekā slāt pa gludu lielceļu.