Ikars Kubliņš: ‘Gada Balva’ vai… ‘Bada Galva’?

Ir iespējams tikai un vienīgi piekrist pēc ceremonijas „afterpārtijā” izskanējušajam atzinumam, ka vakara netaisnīgākais zaudētājs ir Jānis Žilde. Ne katru gadu Latvijā tiek ierakstīti tik kvalitatīvi un lokāliem mērogiem novatoriski darbi (postroka, džeza un dažu pat avangardisku muzikālu ideju sintēze), taču komisijas vairākumam labpatikās „Stāvus” atstāt bez pelnītās simboliskās uzvaras, dodot priekšroku Raimonda Paula „Crossroads”. Pēdējais ir patiešām lielisks darbs, tomēr savā būtībā tas ir nekas vairāk kā koverversiju albums, kurā džeza pieskārieniem apdarināti klasikas skaņdarbi (pretstatā Žildes oriģinālveikumam). Raimonda Paula kults, par kuru intervijā sestdienas „NRA” runā arī Daiga Mazvērsīte, Latvijā joprojām ir dzīvs un nepārlaužams. Tāpat kā „Mikrofona” aptaujas laikos, par kurām vispārzināms fakts ir Paula simtprocentīgā uzvaru bilance visās piedalīšanās reizēs, padomju laikā iedibinātās tradīcijas turpinās, un daļā žūrijas locekļu šķiet nospēlējam uz vārda spēku, komponista apaļās jubilejas faktu un tamlīdzīgiem faktoriem, kurus pat par subjektīviem vērtēšanas kritērijiem nevar nosaukt.

Savukārt prieks par tiem balvu saņēmējiem, kas mūziku rada pašas mūzikas, nevis kādu citu apsvērumu dēļ. „Viņš jau sen to bija pelnījis!” – zālē atskanēja saucieni, kad pēc savām statuetēm pakaļ devās hiphopa nomināciju absolūtais uzvarētājs Gustavo. Tieši tas pats sakāms par „Hospitāļu Ielu”, kas, piemēram, popa albuma nominācijā „izgrieza pogas” tādiem pašmāju tirgus gigantiem kā „Tumsa”, „Autobuss Debesīs” vai „Re:public”. Tiesa, tajā pašā laikā nepamet doma - kā „Kartāgas” līderis, Edgars Šubrovskis šādu balvu joprojām neredzētu kā savas ausis...

Neapšaubāmi, arī šodien Latvijas pagrīdē darbojas vairākas lieliskas grupas, kas pērn izdevušas albumus un būtu pelnījušas vietu šādā, uz vispusīgu gada izvērtējumu pretendējošā balvu parādē. Lai minami kaut vai „Machinerie Perfect” un „Rosewater”. Tiesa gan, manā rīcībā nav pretendējušo mākslinieku pilns uzskaitījums, tāpēc nevaru spriest, kas šajā situācijā vainojams – žūrijas locekļi, kas nespējuši atteikties no stereotipiskiem aizspriedumiem (liels „varoņdarbs” jau tika pasniegts pērn: „Skyforger” parādīšanās „Gada Balvas” nomināciju sarakstos, pēc tam, kad grupa gadiem jau bija vienbalsīgi izslavēta augstākā ranga ārzemju medijos) vai paši mūziķi, kas bieži spēlē „paslēpes krūmos” un ar „Gada Balvas” veida pasākumiem nevēlas savu vārdu saistīt, sak, fui, pē, komercija... Bet kas gan svaru kausus publiskajā diskursā svērs par labu nekomercijai, ja ne paši? Tāpēc vēlreiz jāizsaka atzinība Imantam Daksim, Jānim Žildem vai Gustavo, kuri ne tikai ierakstījuši lieliskus darbus, bet arī „uzdrošinājušies” pārkāpt neatkarīgās mūzikas reizēm tīri vai snobiskās vides tādu kā nerakstīto „goda kodeksu” un piedāvāt savus ierakstus publiskam šovbiznesa pasākumam. Rezumējumā žūrijai vēlējums – attiekties no kultiem un aizspriedumiem, mūziku izvērtējot stingri pēc būtības, savukārt „andergraundistiem” – turpināt līst laukā no pagrabiem, protams, ja ir, ko piedāvāt...

Savukārt attiecībā uz notikuma organizētājiem, pirmais un galvenais pārmetums ir informācijas vakuums – „Gada Balvu” izvērtēšana jau vairākus gadus notiek tādā slepenībā, ar kādu pat CIP varētu lepoties. Absolūti nesaprotams un nepieņemams šķiet fakts, ka kopš 2002.gada netiek atklāts žūrijas komisijas sastāvs. Vai sabiedrībai nav tiesību zināt, kas lemj prestižākā vietējā populārās mūzikas apbalvojuma likteni? Tas liek meklēt dīvainus un sazvērnieciskus skaidrojumus, kāpēc tā, kam gan tas ir izdevīgi... Citādi, no šova viedokļa, pasākums bija tieši tikpat izdevies, cik pēdējos gados - šķiet, „Gada Balva” kā uzvedums ir sasniegusi zināmu, Latvijas mērogiem adekvātu līmeni un tajā arī ieciklojusies. Vienīgais iebildums – lai arī vakara vadītāji Sipeniece un Krauze darīja, ko spēja un brīžiem darīja pat diezgan veiksmīgi, tomēr Freda inteliģentās humora izjūtas stipri pietrūka. Tas nu tā – pavisam subjektīvi, kā sacīt.