Lai gan Latvijas ekonomika aizvadītajā un iepriekšējos gados var lepoties ar salīdzinoši strauju kāpumu, vispārējais algu līmenis Latvijā liecina, ka daļai iedzīvotāju valsts ekonomikas izaugsme paiet secen.
Jau vairākus gadus pēc kārtas tiek uzsvērts, ka Latvijas ekonomika nemitīgi attīstās un izaugsmes tempi ir vieni no visstraujākajiem, atsevišķās reizēs pat straujākie Eiropas valstu saimē. Par valstī kopumā nopelnīto tiešām nevarētu sūdzēties. Aizvadītajā gadā valsts iekšzemes kopprodukts palielinājies par 8,5%. Arī 2003.gads nebija peļams valsts ekonomikai jeb, tās iedzīvotāju un kompāniju nopelnītajam gada laikā augot par 7,5%, 2002.gadā – 6,1%, bet 2001.gadā – 7,6%. Tajā pašā laikā darbinieku algas saglabājas zemas, tikai nelielai nodarbināto daļai uzrādot tendenci pakāpeniski palielināties. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, pagājušā gada oktobrī apmēram septītā daļa – 14,5% nodarbināto strādājuši par minimālo algu 80 latu apmērā. 6% strādājošo bija aprēķināta darba samaksa 80,01-89,99 latu, 19,2 % strādājošo - 100,01-150,00 latu, 24,7 % strādājošo – 150,01-250,00 latu, 16,7 % strādājošo - 250,01-400,00 latu, savukārt 3,8% strādājošo darba samaksas apmērs sasniedza 400,01-500,00 latu, bet 4,2% algas apmērs pārsniedza 500 latu. Lai gan algas pakāpeniski palielinās, iedzīvotāju labklājība jūtami pieaugt tā arī nespēj, kas saistīts gan ar auļojošo inflāciju, gan disproporciju ienākumu sadalē. Saskaņā ar statistiku pagājušajā gadā mēneša vidējā neto darba samaksa valstī kopā šajā periodā pieauga par 8,9%, sabiedriskajā sektorā - par 8,1%, tai skaitā budžeta iestādēs - par 9,4%, bet uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu 50% un vairāk (turpmāk valsts un pašvaldību uzņēmumi) – par 6,9%. Bruto darba samaksa valstī kopā pieauga par 9,6%, sabiedriskajā sektorā – par 8,4%, budžeta iestādēs - par 9,9%, bet valsts un pašvaldību uzņēmumos - par 7,1%. Iedzīvotāju maksātspējas pieaugums gan bijis salīdzinoši neliels, jo vidēji, rēķinot pa gada 12 mēnešiem, patēriņa cenas pērn palielinājušās par 6,2%, turklāt salīdzinoši lielai iedzīvotāju daļai tas nav spējis nosegt cenu kāpumu. Patēriņa cenu pieaugums caurmērā attiecas uz visiem valsts iedzīvotājiem, kamēr ar algu pielikumu tā nebūt nav. Laikā kad vieniem algas pieaugušas straujāk nekā inflācija, citiem maksātspēja aizvadītajā gadā ir sarukusi, līdz ar to patlaban diezgan droši var teikt, ka padziļinās plaisa ienākumu sadalē, respektīvi, vadoties no pašreizējās ekonomiskās situācijas, var teikt, ka bagātie kļūst bagātāki, kamēr nabagie – nabagāki. Ja 2003.gadu kopējam valsts iedzīvotāju maciņa biezuma pieaugumam vēl varēja vērtēt kā ļoti veiksmīgu, tad attiecībā par notikušo pērn – viennozīmīgus secinājumus izdarīt nedrīkst. Aizpagājušajā gadā vidējā neto darba samaksa valstī pieauga par 10,9%, kamēr 12 mēnešu vidējā inflācija sasniedza 2,9%. Faktiski, salīdzinot pagājušo un aizpagājušo gadu, var teikt, ka pērn cenu pieaugums procentuālā izteiksmē bijis divas reizes augstāks, savukārt darba samaksas pieaugums procentuālā izteiksmē bijis aptuveni 80% apmērā no 2003.gada snieguma.

Kas attiecas uz ienākumu sadali, tad vērojama liela disproporcija, ja salīdzinām valstī nopelnīto kopumā ar iedzīvotāju ienākumiem. Kamēr valsts iekšzemes kopprodukts straujo pieaugumu par 8,5% sasniedzis, to aprēķinot salīdzināmās cenās, kas tīrais pieaugums ārpus inflācijas. Lai gan iedzīvotāju pēcnodokļu darba samaksa kopumā par 8,9%, bet reālais labklājības pieaugums ir ievērojami mazāks, jo lielāko daļu no tā noēd inflācija. Atrēķinot gada vidējo inflāciju, iedzīvotāju reālās maksātspējas pieaugums uz algu rēķina ir sasniedzis 2,7% - faktiski trīs reizes mazāk nekā valsts ekonomiskais pieaugums kopumā. Nelaime nebūtu tik daudz lēnais darba samaksas pieauguma temps, cik zemais algu bāzes līmenis kopumā, kas bieži vien pat nenodrošina iedzīvotāju elementārās vajadzības. Attīstītajās pasaules valstīs, kuru dzīves līmeni pēc neatkarības atgūšanas mums tika solīts sasniegt 10 – 15 gados, bet pēdējos gados (neraugoties uz to, ka vairāk nekā 10 gadi jau aizritējuši) jau runā par 20 – 30 gadiem, iedzīvotāju labklājības pieaugums lielā mērā ir balstīts uz mājsaimniecību iesaistīšanos investīciju biznesā. Kamēr Latvijā liela iedzīvotāju daļa savus ietaupījumus glabā banku depozītos, Rietumvalstīs vairāk nekā pusei mājsaimniecību pieder uzņēmumu akcijas. Laikā, kamēr valsts ekonomika aug, arī uzņēmumu bizness vairāk vai mazāk plaukst, kas likumsakarīgi atspoguļojas vērtspapīru cenu izmaiņās un kompāniju dividenžu politikā. Arī Latvijas iedzīvotājiem, lai kāpinātu savu labklājības līmeni, agri vai vēlu jāsāk spert pirmie soļi ieguldījumu biznesā, jo naudas glabāšana banku depozītos šobrīd nozīmē tās pirktspējas zudumu, kas saistīts ar to, ka patēriņa cenas aug straujāk nekā banku maksātie noguldījumu procenti. Investīciju izvēles iespējas Latvijas vērtspapīru tirgū lēni, taču nemitīgi palielinās, un, ja vien pēc iepriekšējās straujās izaugsmes mūsu valsti nepiemeklēs ekonomikas pieauguma tempu samazināšanās, arī ieguldījumi vērtspapīros, visticamāk, iedzīvotājiem radīs iespēju just ekonomikas pieauguma augļus savā maciņā. Arī kaimiņi igauņi un viņu pārstāvētie ārvalstu investori Latvijas uzņēmumu vērtības pieauguma perspektīvas jau ir novērtējuši un investē Latvijas vērtspapīru tirgū nesalīdzināmi aktīvāk nekā Latvijas iedzīvotāji Igaunijas kompāniju vērtspapīros.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!