Ikars Kubliņš: Par stereotipiem mūzikas uztverē

Ikvienam no šiem uzskatiem ir savs (lielāks vai mazāks) vēsturiskais pamatojums, bet neviens no tiem vairs neder situācijas raksturošanai mūsdienās. Jau 20.gadsimta laikā cilvēce pieredzējusi dažus mūzikas kultūras pārlecienus no viena statusa citā – piemēram, džeza uzplaukumā 20.gados šis žanrs tika pieskaitīts “zemajai” kultūrai, mūsdienās tas izpelnās jau nešaubīgu “elitārisma” nokrāsu. Mazāk spilgts, bet līdzīgs piemērs ir ar rokmūziku – ja šodien par tās klasiskajiem paraugiem atklāti jūsmot nebaidās pat premjerministri, tad nekas tāds nebūtu iedomājams rokmūzikas sākumposmā – 50., 60. gados. Šodien pasaule un tās kultūra mainās tik strauji, kā nekad agrāk – taču, lai saprastu, cik tādēļ relatīvi un pat maldinoši mūsdienās ir kļuvuši cilvēces tradicionālie priekšstati par “elites” un “proletariāta” kultūru, “augstu” un “zemu” mūziku, noder neliels atskats pagātnē.

Cilvēka kārtību mīlošajā dabā ir visu salikt pa plauktiem – arī tik sarežģīts un ietilpīgs jēdziens kā kultūra ir mēģināts klasificēt atsevišķos virzienos: tautas (folk) kultūra, elitārā kultūra, masu kultūra, subkultūra… Attiecībā uz mūziku elitārā kultūra ir izsenis uzskatīta kā mākslinieciski izsmalcinātākais kultūras slānis, ko patērē sociāli augstāk stāvošās sabiedrības kārtas (tālab sākotnēji dēvēta arī par „galma mūziku”). Tieši galma mūzikā meklējamas saknes klasiskajiem žanriem. Tautas kultūra ir tā, ko cilvēki radījuši pašu priekam, saimes lokā. Masu kultūras dzimšanu datē ar 19.gadsimtu. Kultūras vēsturnieks Metjū Arnolds 1869.gadā savā grāmatā „Kultūra un anarhija” runāja par jēdzienu „masu kultūra”, skaidrojot to ar industriālā kapitālisma attīstību.

Masu kultūra sākotnēji tika pakļauta lielam kritikas vilnim. Stens Lī Rojs Vilsons grāmatā „Mass media/mass culture” raksta, ka „jaunā masu kultūra, ko ieviesa Industriālā Revolūcija, netika pieņemta bez kritikas. Intelektuāļi uzskatīja, ka masu kultūra degradē jauno sabiedrību, kā arī, ka tā ielaužas elitārajā jeb augstajā kultūrā. Vēlāk masu kultūras kritizētāji apgalvoja, ka tā transformē visu kultūru jaunā iekārtā, kas ir orientēta uz pirkšanu un pārdošanu (konsumerismu), un tas ir intelektuāli destruktīvs ceļš, jo rada sabiedrībā eskeipismu (bēgšanu no realitātes)”.

Līdzīgu ieskatu sniedz arī Niks Stīvensons grāmatā „Understanding Media Cultures”, pievienojot minētajam vēl vienu aspektu: „Kultūras „augstajai” formai radās briesmas tikt appludinātai no lētās (masu) kultūras puses. Seklās kultūras invāzija tika uztverta kā elitārās kultūras barbariski paplašināšanās draudi”.

Arnolda koncepcija, masu kultūru vispār īsti neatzīstot par kultūras veidu, pastāvēja apmēram līdz pagājušā gadsimta 30-tajiem gadiem, kad dziļā ekonomiskā krīze Amerikā reizē veidoja jaunu, daudz pielaidīgāku skatījumu uz masu kultūru. Drīz vien jaunās kultūras formas – filmas un populāro literatūru – analizēja pēc tās pašas tehnikas, ar ko elitāro. Nākamais lūzums tradicionālajos kultūras uztveres ceļos bija 50.gadu beigas. Robežas starp elitāro un masu kultūru vairs nebija (jau tad!) adekvātas un jēgpilnas.

Grāmatas „Television Studies: The Key Concepts” autori raksta, ka „robežas, ko sauc par elitāru, un ko nē, ir ļoti grūti nosakāmas. Piemēram, Itālijā opera jau ļoti sen tiek uzlūkota kā daļa no populārās (t.i. – „neelitārās”) kultūras; savukārt Lielbritānijā vai ASV tā nešaubīgi ir elitārā kultūra. (...) Galvenais ir tas, ka termins „elitārs” nozīmē vērtējošu spriedumu. Šī termina lietošana suģestē, ka ir vēl kāds kultūras veids („zemā”, „populārā”, „masu”), ko var identificēt un salīdzināt. Agrīnie kultūras teorētiķi (Metjū Arnolds u.c.) izveidoja šos vērtējošā sprieduma kultūras klasifikācijas veidus. Viņi pieņēma, ka ir identificējama kultūra (augstā/elitārā), kas ir kaut kādā veidā labāka vai pilnīgāka nekā citi kultūras veidi (zemā/masu)”.

Ja zināmu laika periodu šādas pieejas derēja, tad mūsdienu situācija ir pārāk komplicēta (vismaz gadījumā ar mūziku), lai tas būtu iespējams. 20. gadsimtā ar nemitīgi pieaugošu ātrumu turpinājusies populārās mūzikas formu modificēšanās līdz nepazīšanai un milzīgs mākslinieciskais progress. Postmodernisma teorētiķi uzskata, ka mūsdienās robežšķirtne starp tradicionāli pieņemtajām „augsto” un „zemo” kultūru jau ir pilnībā sairusi. Mūsdienās vairs nav adekvāti dalīt mūziku „klasiskajā kā augstajā” un „popmūzikā kā zemajā”. Tas ir jautājums par to, ka jēdziens „augstā jeb elitārā kultūra” sen būtu pārvērtējams, iekļaujot tajā gan masu kultūras, gan subkultūru, gan citu mūsdienu kultūras veidu tās iezīmes, kas sasniegušas augstu māksliniecisko līmeni. Piemēram, mūziķis un mūzikas kritiķis Jānis Žilde rakstā „Kas ir postroks?” izsaka domu, ka „postroks ir spējis lauzt sabiedrībā valdošu stereotipu, ka rokmūzika kā mākslas forma ir nepilnvērtīga – nenopietna blakus tā dēvētajai nopietnajai jeb akadēmiskajai mūzikai”.

Viens no ievērojamākajiem mūzikas sociologiem un pētniekiem Teodors Adorno savās „Esejās par mūziku” jau 20. gs. pirmajā pusē rakstīja, ka klasiskās un popmūzikas raksturošanai ne no estētiskā, ne muzikoloģiskā aspekta neder ierastie, pretnostatījošie apzīmējumi „sarežģīts-vienkāršs”, „nopietns-viegls” utml., jo, vienkāršoti sakot - kā vienā, tā otrā „frontes” pusē var atrast neskaitāmus „nodevējus”. Taču Adorno laikmeta ne-akadēmiskās mūzikas formas vēl pat ne tuvu nebija tik mākslinieciskas (gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi), kādas tās ir pēdējos gadu desmitos. To nevajag jaukt ar multikultūras faktoru un visu sintezētmīlošajām tendencēm - ne jau simbiozes starp akadēmiskajām un ne-akadēmiskajām mūzikas formām ir automātisks kritērijs mūzikas elitārismam. Elitāra (ar to saprotot – mākslinieciski augstvērtīga) mūzika mūsdienās var būt sastopama praktiski jebkurā žanrā, stilā. Daudziem mūzikas cienītājiem šāda atziņa šodien ir pašsaprotama, tomēr zināmā sabiedrības daļā arī stereotipiem joprojām ir liela vara.

Objektīvs mūzikas novērtējums nepakļaujas mūzikas žanra vai stila, komercijas/nekomercijas, auditorijas sociālā statusa vai kādiem citiem, no paša muzikālā materiāla ārpusstāvošiem kritērijiem. Vadīties pēc a priori pieņemtiem priekšstatiem (piemēram – „akadēmiskā mūzika vienmēr ir vērtīgāka par jebkuru cita mūzikas žanra paraugu” vai „indie mūzika vienmēr ir vērtīgāka/nevērtīgāka par komercmūziku”) nozīmē ierobežot redzesloku. Ir viegli dzīvot konservatīvu uzskatu balstītā, drošā pasaulē, aizslēpjoties aiz vēsturiski novilktām, bet realitātē sen vairs neeksistējošām robežām. Tomēr ir arī otra iespēja – pārkāpt tām, palūkoties apkārt un secināt, ka labas mūzikas pasaule ir daudz plašāka un daudzveidīgāka, nekā līdz šim esam varējuši iedomāties.