Vispirms jāteic, ka pilnīgi nepamatoti ir apgalvojumi par to, ka šīs konvencijas neratificēšana Latviju nostāda sliktās pozīcijās pārējo Eiropas valstu vidū. Šo konvenciju Eiropā nav ratificējušas Beļģija, Nīderlande, Grieķija, savukārt Francija pat nav to parakstījusi. Tas, ka konvencijas netiek ratificētas gadiem ilgi, ir ierasta starptautiska prakse. Latvijai labākais būtu šo konvenciju neratificēt.
Ko pieprasa konvencija?
Eiropas Padomes „Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību”, kas pieņemta 1994.gadā vērsta uz mazākumtautību tiesību aizsardzību. Minoritāšu tiesības izriet no starptautiskajām cilvēktiesībām.
Konvencija nosaka ratificējušo valstu pienākumus attiecībā uz nacionālajām minoritātēm. Minoritāšu pārstāvjiem nostiprinātas tiesības uz nediskriminēšanu izcelsmes dēļ, vārda brīvību savā valodā, tiesības kontaktēties ar valsts iestādēm savā valodā, tiesības iegūt valsts nodrošinātu izglītību savā valodā (12.-14.pants). Kā arī tiesības izvietot publiski izkārtnes (arī ielu nosaukumus) savā valodā (11.pants).
Konvencijas 3.daļa nosaka arī minoritāšu pienākumu ar cieņu izturēties pret valsti, neizmantot savas tiesības pret valstu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo vienotību.
Kurš te ir minoritāte?
Minētie pienākumi un tiesības nav nekas ārkārtējs, gadījumā, ja ar minoritāšu jēdzienu netiek ļaunprātīgi manipulēts.
Eiropas valstu prakse ir diezgan viennozīmīga: par minoritātēm tiek atzīti tikai citām etniskām grupām piederoši valsts pilsoņi. Tātad, par nepilsoņiem runas nav un nevar būt. Latvijas gadījumā vairums nepilsoņu ir kolonisti – PSRS laikā iebraukušie, faktiski, nelegālie imigranti, par kuru nepiederību/piederību minoritātēm neviens vispār nediskutē – tās nav nacionālās minoritātes.
Jautājums – kā nodalīt cittautiešu grupas Latvijas gadījumā? Piemēram, Somijā, kur mitinās diezgan liela krievvalodīgo kopiena, par minoritāti tiek atzīti tikai „veckrievi”, kuru senči Somijā mitinājās pirms Somija kļuva par neatkarīgu valsti, savukārt 35 000 neseno gadu iebraucējus par tādām neuzskata. Zviedrijā, kur somu skaits ir aptuveni 500 000, kuru lielākā daļa mitinās Stokholmā, par vēsturisku minoritāti ar īpašām tiesībām somus uzskata tikai 5 nelielās pierobežas pašvaldībās. Vācijā par minoritāti uzskata tikai sorbus, frīzus, čigānus, dāņus (kopumā 0,3% iedzīvotāju), atstājot ārpus minoritāšu konvencijas tiesībām 7,5 miljonus turku, kurdu un citu pēdējo desmitgadu iebraucējus. Luksemburga, Lihtenšteina un Šveice ir izvirzījušas tādas definīcijas (deklarējušas, ka minoritāšu nav), kas ārpus minoritāšu loka atstāj attiecīgi 39%, 34% un 20% valsts iedzīvotāju – cittautiešu.
Definējot minoritātes jēdzienu, parasti valstis ņem vērā šādus principus: dzīvošana vairākās paaudzēs (parasti 100 – 150 gadu ilgumā), dzīvošana noteiktā vēsturiskā teritorijā, vēlme turēties pie savas valodas un tradīcijām, lojalitāte pret pamattautu un, kā jau minēju, attiecīgās valsts pilsonība. Latvija, stingri turoties pie šādiem principiem mierīgi varētu paredzēt minoritāšu statusu, piemēram, 10 Latgales pagastos dzīvojošiem krievu vecticībniekiem.
Tāda definīcija, protams, varētu nozīmēt, ka minoritāšu statuss netiktu attiecināts uz Latvijai samērā lojālām minoritātēm, piemēram, ukraiņiem. Tomēr, domāju, ka var atrast līdzekļus, kā juridiski nedefinējot šo grupu par minoritāti, tomēr uzturēt labas attiecības arī turpmāk. Galu galā, ja attieksme ir sakarīga un lojāla, juridiskajām niansēm nevajadzētu traucēt.
Kas tagad notiks?
Latvijas problēma ir tā, ka uz minoritāšu statusu pretendē grupa, kuras identitātes pamatus veido cieņa pret padomju impērijas simboliem, komunistiskiem noziedzniekiem un krievu valoda kā saziņas līdzeklis. Turklāt 50% no Latvijas nepilsoņiem ir dzimuši ārpus Latvijas.
Mēs zinām vēsturi, zinām, kādu apstākļu dēļ šeit ir tik daudz nelatviešu, nepilsoņu. Arguments, ka arī nepilsoņi maksā nodokļus ir smieklīgs. Īrniekam ir pienākums maksāt īri, bet tas nedod viņam tiesības kļūt par mājas īpašnieku, vēl vairāk, viņam ir jāievēro īpašnieka izvirzītie noteikumi, nemaz jau nerunājot par mājas pamatu graušanu. Diskusijā Rīgas Balss redakcijā, deputāts Pliners sacīja, ka latviešiem nav par ko uztraukties šīs konvencijas sakarā – tas liek domāt, ka nepatikšanas nav tālu.
Ko teiks Saeima?
Saeima gatavojas pievienot konvencijai precizējumus, atrunas, ka vēsturisko apstākļu dēļ Latvijā citādi tiks piemērots princips par minoritāšu valodu lietojumu valsts iestādēs un ielu izkārtnēs.
Ministru Kabineta piedāvātie minoritāšu noteikšanas kritēriji tomēr ir neskaidri, piemēram, kā tiks noteikta vēlme saglabāt identitāti, kas būs kritērijs, lai sacītu, ka ir izveidota noturīga un ilglaicīga saite ar Latviju? Ja Saeima neiestrādās konkrētus laika kritērijus un teritoriālo principu, minoritāšu konvencijas aizsardzību baudīs liela daļa PSRS laika kolonistu, kas kuplā skaitā naturalizējušies pēdējo gadu laikā. Tas pavērs iespējas turpināt spiedienu gan uz valodas, gan pilsonības likumu, gan taisīt troksni izglītības sakarā. Šis nu ir tas gadījums, kad starptautiskais princips ļauj mums variēt, ļauj aizstāvēt savas intereses. Pēc Buša „smalkā mājiena ar mietu” minoritāšu sakarā gan īpašas cerības par deputātu principialitāti neloloju. Vēl jo vairāk, arī ES ir ieinteresēta radīt „integrētu sabiedrību”, nevis novērst pastāvošās problēmas. Tomēr šis ceļš ir maldīgs. Piekāpšanās ir tikai šķietams konflikta risinājums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
