Vecāki vaino skolotājus, skolotāji – vecākus, bet skolasbērni smīnot kraukšķina čipsus, jo zina, ka neviens viņiem neko ļaunu (audzinošu) nedarīs. Viņi ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, kurus, kā reglamentē Bērnu tiesību aizsardzības likums, ietekmēt psiholoģiski un fiziski nedrīkst.
Tā vien šķiet, ka šodien jēdziens “audzināšana” daudzu bērnu izpratnē ir vardarbība, bet vecākiem – iespēja nopirkt bērnam labu telefonu un iešķiebt kārtīgu kabatas naudu, jo nevar taču bargi izturēties pret bērniem…
Arvien biežāk laikrakstos parādās raksti (pat pirmajās lapās), ka vecāki uzdrošinājušies pērt savus bērnus - daudzās ģimenēs uzkrītoši izkarināti bērnu tiesību aizsardzības organizāciju tālruņu numuri, lai viena vai otra audzinošā puse neatļautos pret nabaga bērnu vairāk, nekā frāzes, kas tāpat, kā sažuvuši makaroni karājas uz padsmitnieku ausīm, arvien atgādinot par cilvēktiesībām. Taču, diemžēl, bieži vien palīdzības meklējumi pie bērnu tiesību aizsardzības organizācijām, tāda prasta manipulēšana ar bērniem vien sanāk. Pieaugušie mēdz kārtot rēķinus savā starpā iesaistot bērnus. To zina visi un tas ir vieglākais ceļš. Lai sagrautu ģimeni.
Lai veicinātu izpratni, ko vispār nozīmē vardarbība un/vai audzināšana, jālūkojas uz kontekstu, ar ko šī briesmīgā rīcība ir saistīta.
Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz:
“Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.”
“Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai aizgādības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.”
Jājautā, vai sadodot bērnam pa dibenu, mēs viņu fiziski sodām? Ja, atbilde ir apstiprinoša, tad tā būs tāda arī atbildot uz jautājumu, vai atņemot kabatasnaudu, mēs aizskaram viņa cieņu un godu.
Arī mājas aresta piemērošana novestu pie tā, ka mēs aizskaram bērna cieņu, godu (jā – arī “mocīšana” ) un aizliedzam viņam atbilstoši attīstīties ārpusklases aktivitātēs.
Rodas jautājums, kā lai vecāki pilda savus vecāku pienākumus, ja bērnu aizsardzības likums faktiski liedz to darīt? Vai bērna pienākumi (kuri bērnu aizsardzības likumā uzskaitīti visai skopi) aprobežojas tikai ar to, ka bērns ir bērns?
Ja pēriens ir ģimenē pēdējā/pirmā metode audzināšanā, tad jājautā kāpēc citas metodes ir kļuvušas neefektīvas un, vai pēriens nav vienkārša ģimenes paraža, mantota no citām paaudzēm, kur neviens nav ticis apsūdzēts par varmāku.
Žēl tikai, ka sabiedrība viedokļus un likteņstāstus neuzklausa no mūsu vectētiņiem un vecmāmiņām, kuri izauguši bez IT iespējām un ar ne vienu vien pērienu pūrā, bet ir cilvēki ar augstu atbildību, kuri ne tikai mīl savus varmākas – vecākus, bet arī godā un ciena to, ka ir tikuši izaudzināti par krietniem cilvēkiem.
Ar lielu blīkšķi saceptie sabiedrības viedokļu pīrāgi ir pildīti ar izmisuma un palīdzības saucieniem palīdzēt, gan nabaga bērniem, skolotājiem ,vecākiem un tiesību aizsardzībai, kas saķepusi vienā lielā kotletē, ko sauc par pretrunām.
Paši audzināt negribam, jo svarīgāk šķiet nomaksāt līzingu jaunam auto, skolotājiem to darīt nav interesanti, jo algas ir neadekvāti zemas, bet valsts nevarēdama tikt galā ar nesekmīgajiem alus dzērājiem un dīkdieņiem, rīko izglītības reformu, lai “izpildītu plānu”. Savukārt, bērni – bērni noskatās kā skolotāji, vecāki un likumdošana savā starpā plēšas.
Iespējams, ka kādreiz pienāks laiks, kad prioritātes pašas stalti nostāsies rindā un bailīgi čukstēs, ka bērni it kā tomēr ir mūsu nākotne.
Iespējams, likumdevēji attapsies, ka būtu vērts ar naudas sodiem (mēs taču dzīvojam milzīgā ieilgušas atmodas materiālismā) sodīt vecākus, kuru bērni ir nesekmīgi gada beigās, vai netiek galā ar pamatskolas eksāmeniem. Tad vecāki vairs nemanipulēs ar bērniem uzskatot neizteiksmīgu pērienu par vardarbību, bet gan, esot materiāli atbildīgi par bērnu, pieliks visas pūles, lai veidotu bērna un savu nākotni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
