Viktors Peļevins vienmēr ir balansējis uz plaģiāta robežas. Atklāti citējot un aizgūstot no dažādiem avotiem, viņš pratis sagrozīt galvu pat viserudītākajiem kritiķiem, bet dažs labs lasītājs vispār atmetis ar roku un sācis uzskatīt, ka “to visu Peļevins pats izdomājis”. Savā jaunajā romānā no “Canongate” sērijas “Mīti” viņš to dara maksimāli atklāti un virtuozi. Grāmatas teksts sastāv tikai un vienīgi no sarunas kādā čatā, pareizāk sakot – čatrūmā, kā tiek dēvēta virtuālā telpa divu vai vairāku sasvstarpēji saslēgtu datoru lietotāju sarunas laikā. Situācija un tās nosacītība ir pazīstama ikvienam, kas pēdējo desmit gadu laikā ir lietojis internetu.
Gluži tāpat kā “Apple” programmētāju izgudrotā un vēlāk “Windows” autoru patentētā ideja vizualizēt procesus datorā kā notiekošus atsevišķos noslēgtos “logos”, arī teksta ziņojumu nonākšana noteiktas tīkla lietotāju kopas redzeslokā rada iespaidu par sarunu, kas notiek ierobežotā laikā un telpā. Šim laikam ir savas īpatnības – atkarībā no čatrūma konfigurācijas ir iespējams“patīt” sarunu atpakaļ, “redzēt” paša pateikto noteiktā virknē citu izteikumu, sava veida kontekstā, ir iespējams risināt sarunu vienā dimensijā, bet iespējams veidot arī vairākus vienlaicīgus “pavedienus”, pievienojot komentārus katram ziņojumam atsevišķi. “Pavediens”(angliski pieņemts to dēvēt par “thread”) ir būtisks jēdziens, kas konceptuāli nosaka Peļevina darba centrālo ideju un definē saistību ar klasisko mītu par varoni Tēseju, kurš iegāja briesmoņa Mīnotaura labirintā, turēdamies pie mīļotās Ariadnes dotā dzijas pavediena. Romāna sākumā minēts “lietotājs” ar nikneimu Ariadne, kas atvēris jaunu čata pavedienu. Kā tas pieņemts interneta saziņā, čata pavediena radītājs nosauc tēmu vai jautājumu, ap kuru, viņaprāt, vajadzētu notikt sarunai.
Šeit tas ir jautājums, kas formulēts erudīcijas pārbaudes spēlēm raksturīgajā žanrā: “Es celšu labirintu, kurā varēšu apmaldīties kopā ar to, kurš sagribēs mani atrast – kurš to ir teicis un par ko?” Šādiem jautājumiem reizēm ir tīri tehniska loma – piemēram, erotiskā videočata istabās, kas paredzētas pavisam citu interešu apmierināšanai, jautājumu un atbilžu forma tiek izmantota, lai nodrošinātos pret “neīstiem” lietotājiem – īpašu programmu darbinātiem “robotiem”. Tie ir ieprogrammēti uzvesties kā īsti cilvēki, bieži pat simulē sarunu, taču nespēj atbildēt uz triviāliem jautājumiem. Peļevina gadījumā jautājums norāda uz saistību ar Mīnotaura mītu un dod mājienus par to, kā būtu jāsaprot viss tālākais. Zīmīgi, ka romānā, gluži tāpat, kā tas bieži mēdz būt neskaitāmo interneta čatrūmu gadījumos, saruna notiek savdabīgā “nulles punktā” – sarunas uzsācējs ir izgājis no paša radītās virtuālās telpas un tas, ko dara jaunpienācēji, ir mēģinājums atdzīvināt nekad nenotikušu dialogu.
Monstradamus
Es izlasīju visas ziņas šajā pavedienā. Es atrodos tādā pašā situācijā, man ir līdzīga istaba un tērps. Es arī neatceros, kā šeit nokļuvu.
Nutscracker
Tagad mēs esam četri. Tas ir jauki.
Organizm(-:
Kas tur jauks?
Nutscracker
Iespējams, ka drīz uzradīsies citi. Jo vairāk galvu, jo lielāka iespējamība, ka mēs kaut ko izdomāsim.
Organizm(-:
Bet ja nu mēs vienkārši esam miruši?
Nutscracker
Nevajag celt paniku. Miroņi nesēž čatā.
Organizm(-:
Tas vēl jāpierāda. Varbūt tas ir vienīgais, ko viņi spēj darīt.
Romeo-y-Cohiba
Ja šī ir viņpasaule, es esmu vīlies.
Nutscracker
Labāk apspriedīsim situāciju. Ierosinu neizskatīt Organisma hipotēzi par viņpasauli.
Nākamā alegorija ir pats labirints, ar kuru neba nu pirmo reizi tiek salīdzināts vispasaules tīmeklis. Tiesa, šajā gadījumā romāna varoņi jau pašā sākumā konstatē, ka situācija ir “līdzīga internetam”, taču tas nav internets, jo “no šejienes nekur tālāk nevar aiziet”. Romāni, kuros tiek izmantots “jaunais dokumentālisms”– e-pasta sarakste, čats, pat mobilo telefonu īsziņas – jau ir bijuši. Te, protams, Peļevins nav nekāds jaunatklājējs. Interesanti ir tas, ka viņš virtuālo telpu izmanto par lasītājam zināmu un ikdienišķu atspēriena punktu – nereālā situācija, kurā nokļuvuši romāna varoņi, ir tikai “līdzīga” tam, kā notiek “reālā” komunikācija internetā. Lai gan arī tas ir paņēmiens, kas jau kļuvis par klasisku mūsdienu urbānajā mitoloģijā – šausmu filmā “Kubs” (un tās turpinājumos) varoņi “atrod sevi” noslēgtā telpā un neatceras, kā tur nokļuvuši. Jebkurš mēģinājums izkļūt no tās noved pie jaunām šausmām nebeidzamās blakus esošās istabās un atklāsmes, ka viņi ir neizskaidrojami nežēlīga eksperimenta objekti. Arī šajā romānā varoņi ir ieslēgti tukšās istabās, kurās viņiem pieejami vienīgi plakanie datoru ekrāni pie sienas un klaviatūras.
Organizm(-:
Bet kas tā par Izoldi? Jauniņā?
IsoldA
Jā.
Romeo-y-Cohiba
Laipni lūdzam mūsu mazajā pasaulītē, Izolde. Mēs ļoti priecājamies.
IsoldA
Paldies, Romeo.
Organizm(-:
Tu esi smukiņa?
Romeo-y-Cohiba
Organism, savaldies.
Nutscracker
Izolde, vai tu kaut kā vari papildināt mūsu kopējo pieredzi?
IsoldA
Nē.
Pamazām sarunā iesaistās citi dalībnieki, katrs ar savu lietotājvārdu – vēl viena atsauce uz jaunās realitātes ikdienišķajām detaļām. Mūsu dienās praktiski ikvienam interneta lietotājam ir bijusi anonīmo sarunu pieredze un līdz ar to – nepieciešamība izvēlēties savu tīkla iesauku. Katram sevi cienošam virtuālo sakaru dalībniekam ir šāds nikneims vai jūzerneims, prātīgākajiem vai neizlēmīgākajiem tādi ir vairāki. Satiekoties pelēkajā fiziskajā ķermenī, cilvēki bieži vien “atklājas” viens otram – pasakot, kas viņi “ir” tajā vai citā čatā, blogā vai forumā. Nav noliedzams, ka tā ir jauna veida intimitāte, jo nonācis izvēles priekšā – pateikt vai nepateikt savu segvārdu otram cilvēkam, tu pārkāp iepriekš izveidojušās nosacītības robežas, riskē ar zināmu atkailināšanos. Īpaša tēma ir lietotājvārda izvēle, te pamatīgs darbs gaidāms psihiatriem un psihoanalītiķiem. Pat visnejaušākajā, gadījuma rakstura izvēlē taču noteikti var atrast zemapziņas ietekmi, būvējot savu virtuālo tēlu, cilvēks nepārprotami cenšas kompensēt to, kā viņam pietrūkst iepriekšējā, nu jau – paralēlajā dzīvē. Zīmīgi, ka romānā jebkāda darbība ir ierobežota, pat ierakstot sarunā savu frāzi, tā parādās ar lietotājvārdu, ko varoņa vietā ir izvēlējies kāds cits, noslēpumains “administrators”. Saskatot līdzību ar seno mītu, viņu var dēvēt par Mīnotauru.
Monstradamus
Bet ko mēs varam darīt? Gaidīt Tēseju, kurš izvedīs mūs no labirinta. Un cerēt, ka joks neturpināsies pārāk ilgi.
UGLI 666
Tas izskatās pēc joka?
Monstradamus
Visā visumā es teiktu, ka mūsu saimniekiem humora izjūtas netrūkst.
Romeo-y-Cohiba
Es pagaidām ne reizi neesmu iesmējies.
Nutscracker
Monstram taisnība. Bez šaubām, kaut kāds humors tajā visā ir, tikai tāds dēmonisks. Mūs, nopietnus cilvēkus, piespiež dēvēt vienam otru idiotiskos un aizskarošos vārdos. Ietērpj sengrieķu hitoniņos, nosēdina pie šiem ekrāniem. Bet internetam, kurā mēs tad nokļūstam, ir tāds pats sakars ar īsto tīmekli kā mums ar antīko Grieķiju.
Organizm(-:
Atšķirība nemaz nav tik liela. Spriežot pēc dizaina, tas, ko mēs redzam ekrānā, ir avīzes “Guardian” mājaslapas imitācija. Tur ir tāda pati galviņa — “Guardian Unlimited”. Un tāds pats čats. Vienīgi tur ir simtiem pavedienu. Mums tikai viens.
Savā īsajā pastāvēšanas vēsturē interneta sarunu žanrs ir apaudzis ar noteiktu paņēmienu kopumu, kas tiek izmantoti, lai kompensētu šādas komunikācijas trūkumus. Tam raksturīgs īpašs humors, pašcitēšana, savdabīgas pieklājības normas, kas radušās no nepieciešamības netikt pārprastam. Īsu frāžu apmaiņas laikā ir ļoti viegli aizvainot otru cilvēku, par kura izskatu, garastāvokli un sajūtām tev ir visai pastarpināts iespaids. Čatā ir savi paņēmieni, kā atvainoties un – kā uzsist uz pleca, saglabājot it kā neitrālu teksta noskaņu. Ir nerakstīts rituāls, kā tiek noskaidroti pārpratumi, izteiktas atvainošanās un salīgts miers. Lai cik liela nesodāmības sajūta pārņemtu anonīmo sarunbiedru, agri vai vēlu virtuālās telpas šaurība sāk spiest uz attiecībām, liekot meklēt ceļus, kā sadzīvot.
Peļevina sarakstītajā čatā ir vēl kāds veiksmīgs motīvs – varoņu rakstītajā ik pa brīdim parādās cenzūras pēdas, daži vārdi pret viņu gribu tiek aizstāti ar “XXX”. Šāds paņēmiens visbiežāk tiek izmantots automatizētos čata filtros, lai nepieļautu rupjību vai seksuāla rakstura vārdu parādīšanos. Romānā cenzēti tiek ne vien lamuvārdi, bet arī jebkuras atsauces uz “realitāti” – varoņu īstie vārdi, darbavietu un valstu nosaukumi. Un, gluži tāpat, kā internetā esošajos čatos, tas rada nojausmu, ka “mēs tiekam vēroti”. Vienalga, vai to veic prasmīgi konfigurēta datorprogramma vai īpašs administrators, parādās mitoloģiskajam pasaules uzskatam raksturīgā pārliecība par kādu augstāku spēku.
Organizm(-:
Ziniet, ko es domāju? Vai nu neviens nav pamanījis, vai pamanījuši visi, tikai neviens neko nesaka.
Romeo-y-Cohiba
Ko tieši?
Organizm(-:
Mēs nenosūtām ziņu visu uzreiz, kā normālā čatā. Vārdi uz ekrāna parādās burts pēc burta, reālajā laikā. Var pat iejaukties otra rakstītajā, tad pēc pārtrauktās frāzes uzrodas trīs punkti.
Nutscracker pārtraukt
To pamanījuši visi.
Organizm(-:
Turklāt, cik noprotu, pagaidām neviens nav pieļāvis nevienu pareizrakstības kļūdu. Nav pat drukas kļūdu. Vai tas nav dīvaini?
Monstradamus
Taisniba.
Nutscracker
Viņi kantralē visu musu sarunu.
IsoldA
Fai jus te mulkojaties?
Romeo-y-Cohiba
Nee. Man pat pratā neienaca mulkoties.
Monstradamus
Mann ar. To dar muduratori.
Romeo-y-Cohiba
Beigat njirgaties, nolladetie luopi!
UGLI 666
Nav vērts nervozēt, Romeo. Tas nelīdzēs.
IsoldA
Vai tiešām izbeidza?
Organizm(-:
Kaut kas nedzirdēts, Romeo. Tev paklausīja. Nu, pakomandē vēl mūsu moderatorus.
Romāna varoņi, izmantojot tikai sarunas ierobežotās iespējas, sāk noskaidrot, kas ir noticis, kur viņi atrodas un ko tas viss nozīmē. No vienas puses, tas atgādina klasisku britu detektīvromānu un tiem sekojošu kinofilmu situācijas – noslēgtā mājā atrodas zināms daudzums cilvēku un ir noticis noziegums. Šo noziegumu ir iespējams atklāt, neizejot ārā no mājas, vajag tikai noskaidrot visas detaļas, aptaujāt visus klātesošos, saprast, kurš no viņiem melo un kurš ir noziedznieks. Peļevina romānā sarunas dalībnieki pamazām uzaudzē noskaidrotās informācijas apjomu, izmantojot viens otra zināšanas.
Tas vispār ir raksturīgi interneta sabiedrībai – ņemot vērā visai plašo informācijas avotu loku, rodas pārliecība, ka iespējams uzzināt atbildi uz jebkuru jautājumu, “neizejot ārā”. Ja sarunas dalībnieku skaits ir pietiekami liels, tajā noteikti atradīsies kāds, kas zinās latīņu valodu vai konkrētu ķīmisko formulu, nemaz nerunājot par to, ka vienmēr kāds atcerēsies, kurā filmā ir tēlojis kurš aktieris. Čata labirintā nonākušie varoņi saskata dažādus simbolus, salīdzina to, ko ir pamanījuši, cenšas atcerēties, ko tas nozīmē, papildina viens otru, vārdu sakot, pamazām tuvojas Patiesībai. Taču, gluži kā ikvienā sevi cienošā detektīvromānā, kādā brīdī rodas aizdomas, ka viens no klātesošajiem ir sazvērestības dalībnieks. Bet iespējams, ka visi.
Ariadna
Varbūt Tēsejs ir viens no mums.
Nutscracker
Varbūt Minotaurs ir viens no mums.
Organizm(-:
Saderam uz simts xxx, ka Minotaurs ir Monstradamuss.
Monstradamus
Beidziet māžoties.
Organizm(-:
Tēsej, atsaucies!
IsoldA
Vismaz pasaki, vai tu esi šeit, vai nē! Tēsej!
Monstradamus
Starp citu. Ja moderatori spēj izpildīt mūsu vēlmes, kāpēc nevarētu viņiem palūgt, lai atver durvis?
UGLI 666
Bet kas atrodas aiz durvīm?
Organizm(-:
Tad arī uzzināsim.
Romeo-y-Cohiba
Jūs tā uzmanīgāk. Citādi durvis patiešām ņems un atvērsies.
Rēbusa atminēšana kļūst vēl sarežģītāka. Nav nekāds pārsteigums, ka tad, kad tiek atklāts, kā atvērt durvis “reālajās” istabās, kurās atrodas čata dalībnieki, viņus pārņem sajūta, ka gaidītā izeja ir tikai jauni slazdi. Un viņi turpina meklēt atrisinājumu, atgriežoties pie datoru ekrāniem un klaviatūrām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
