Irānas lēmums parāda, ka ES līdzšinējā dialoga politika ar Irānau izrādījusies nepietiekama un bezzobaina. Gluži kā 1930. gados, kad Rietumeiropas valstis, jo īpaši – Anglija un Francija – centās “apmierināt” (appease) Hitlerisko Vāciju, tā līdz šim Anglija, Francija un Vācija (tā sauktās ES-3 valstis) nav vēlējušās konfrontēt ar Irānu izdevīgu naftas un dabasgāzes tirdzniecības darījumu dēļ. Šī ES politika ir novedusi pie Irānas režīma nostiprināšanās un visatļautības sajūtas rašanās Teherānā.
Irānas Augstais reliģiskais līderis Ali Khatami un jaunievēlētais konservatīvais prezidents Ahmadi-Nedžads neslēpj savus nodomus aiz galēji radikālas islāma interpretācijas aizsega brutāli vērsties pret opozīcijas spēkiem Irānā un aiz tās robežām, atbalstīt teroristiskos elementus Irākā, kā arī rupji pārkāpt vispārējos cilvēktiesību standartus. Starptautiskajai sabiedrībai īpaši satraucoša ir islamistu grupējumu uzbrukumi sievietēm, kas neievēro striktos islāma apģērba kodus, piemēram, lieto kosmētiku vai nepietiekami aizklājas. Kopš prezidenta Ahmadi-Nedžada ievēlēšanas Irānā piespriesti 110 nāvessodi, pie tam - arī 16-17 gadus veciem pusaudžiem. Irānas režīma slepenie dienesti lieto visus līdzekļus, lai nospiestu un diskreditētu jebkādu opozīciju valdošajam režīmam.
Iepriekšējos publiskos paziņojumos ASV prezidents Bušs nav izslēdzis nevienu ārpolitikā iespējamo valstu ietekmēšanas līdzekli, ieskaitot starptautiskas sankcijas un militāru spēku, lai vērstos pret Irānu. Iespējams, ka pēdējo dienu notikumi Irānā dos signālu arī ES valstu ārpolitikas veidotājiem, ka ekonomiskais izdevīgums nedrīkst būt vienīgais noteicošais faktors attiecībās ar Irānu. Ja ES patiesi ir cilvēka pamatbrīvību garants, tai jāņem vērā cilvēktiesību pārkāpumi arī citur pasaulē un pret tiem aktīvi jāvēršas.
Svarīga ir Krievijas loma attiecībās ar Irānu. Krievija un Irāna jau sen sadarbojas kodolenerģijas un ieroču tirdzniecības jomās. Krievija ir piegādājusi Irānai “zeme-gaiss” tipa taktiskos ieročus. Šobrīd Irāna izvērtē Krievijas piedāvājumu Irānā iegūto urānu, kas ir svarīgākā kodoldegvielas sastāvdaļa, bagātināt Krievijas teritorijā un re-eksportēt uz Irānu. Vienlaikus Krievija ir viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm ar veto tiesībām, tādējādi Krievija, pamatojoties uz savām ekonomiskajām interesēm, var bloķēt ANO Drošības padomes rezolūciju par Irānas nosodījumu un sankciju piemērošanu, pat ja Irānas jautājums tiek izskatīts Drošības padomes sēdē.
Irānas iekšpolitika un ārpolitika, kā atzīst starptautiskās politikas analītiķi, kļūst arvien neprognozējamāka. Valstī notiek mēreno elementu tīrīšana. Prezidents Ahmadi-Nedžads piesaista sev uzticamus, īpaši konservatīvus islamistu kadrus - tiek mainīti ministri, augstskolu rektori, zinātnieki, Irānas vēstnieki ārvalstīs un citi vadošie valsts darbinieki. Prezidenta varas bāze ir iepriekš maz nodrošinātie un no 1979. gada Islama revolūcijas maz ieguvušie spēki.
Latvijai ir svarīgs miers un drošības situācijas noregulējums Tuvajos Austrumos. Mūsu valstij būtu aktīvāk jāiestājas par ES ārpolitikas maiņu iepretim Irānai – no samierinieciskuma uz noteiktiem, striktiem soļiem, piemēram, tirdzniecības sankciju un ieroču embargo pieņemšanu. ES valstu iepriekš demonstrētā nevēlēšanās konfrontēt ar Irānu tikai turpinās vairot Irānas režīma pašapziņu, paātrinās tiekšanos pēc kodolieročiem un padziļinās drošības krīzi.
Vienlaikus ES ārpolitikai iepretim Irānai jābūt koordinētākai ar ASV politiku. Šajā saistībā priecē Vācijas jaunievēlētās kancleres Angelas Merkelas un prezidenta Džordža Buša paziņojumi par vienotākas ES un ASV politikas nepieciešamību Irānas jautājuma noregulēšanā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
