Bens Latkovskis: Mīta par Sorosu ekonomiskā bāze

Šodienas Rietumu civilizāciju dēvēt par kristietisku var vienīgi nosacīti. Tās vietā nāk reliģiskā sistēma, kuras praviešus Latvijā dēvē par sorosiešiem. Mēģināsim formulēt – kas tad ir sorosisms? Lai labāk būtu saprotama lietas būtība, paskaidrosim, ka šim jēdzienam ir vairāki nosaukumi. Krievijā to dēvē par žīdu masonu sazvērestību, Rietumu mērenajā presē par globalizāciju, taču Latvijā tas ieguvis sorosisma vārdu. Ērtības labad turpmāk pieturēsimies pie pēdējā apzīmējuma.

Sorosieši kā savu ideoloģisko stūrakmeni izvirza saukli – par atvērtu sabiedrību. Lai neieslīgtu garos un apnicīgos prātojumos par tēmu – ko tas nozīmē, iedarbināsim labo smadzeņu puslodi un izmantosim cilvēkiem doto iespēju domāt tēlainās kategorijās. Sorosiešu ģērbonī rakstīto devīzi – par atvērtu sabiedrību, pielietojot dāņu karikatūristu metodi, var pārfrāzēt kā – par pavērtu mētelīti. Proti, par sabiedrību bez aizspriedumiem un tabu. Cilvēku kailums ir dabisks, tāpēc debesu zvanu demonstrācijas nosodījums ir veco reliģisko sistēmu relikts, kuras aizstāvji cieš no savas sociālās mazattīstības. Jāprecizē, ka šeit ar vārdiem debesu zvani es nedomāju cilvēku intīmās ķermeņa daļas, bet gan visu to kolektīvās apziņas sektoru, kuru cilvēki uzskata (pagaidām) par nevēlamu atkailināt.

Ja kristietībā pieņemts, ka cilvēks piedzimst labs, taču dzīves laikā samaitājas (grēko), tad sorosiešu doktrīna skan cilvēcei vairāk kā glaimojoši – cilvēks piedzimst labs un tikai pagātnes paliekas, aizspriedumi to padara par sliktu. Doktrīna ir tik skaista, ka tai grūti nenoticēt. Taču es neesmu izvirzījis mērķi izvērtēt šīs doktrīnas plusus un mīnusus. Mans uzdevums ir cits.

Ieskicējuši sorosisma ideoloģiskās virsbūves kontūras, aplūkosim tā ekonomisko bāzi. Atšķirībā no citām sociālās strukturēšanas sistēmām sorosisms naudu neuzskata par kaut ko morāli apšaubāmu, bet gan kā galveno līdzekli cilvēka laimes sasniegšanai. Līdz ar to patērētāju sabiedrība tiek pasludināta par augstāko cilvēku esības formu. Cilvēka pašcieņa un gods tiek novērtēta attiecīgās naudas vienībās. Jautājums vienīgi par kādu summiņu esi gatavs ēst sūdus, kopoties ar dzīvnieku, nodot draugu vai laizīt pakaļu priekšniekam? Lai iegūtu naudu tiek attaisnota publiska orāla pašizvarošana ar sapuvušu dzīvnieku iekšām vai ekskrementiem ( TV šovs “Baiļu faktors”) un skatītājiem lūgts aplaudēt par upura varonību(?).

Taču tāpat kā cilvēka būtība nav ideāla, bet pretrunu pilna, tāpat arī sosrosiešu doktrīna ietver sevī pretrunas. Galvenā pretruna ir starp baudu sajūtu (patēriņa) glorifikāciju un to apmierināšanas ierobežoto raksturu. Lai šie ierobežojumi būtu mazāki, nepieciešams vairāk naudas, savukārt, lai rastos vairāk naudas, vajag vairāk pelnīt. Sorosieši kā savas doktrīnas vadmotīvu norāda cilvēku tieksmi pēc brīvības. Nešaubos, ka vairums sorosisma adeptu tā arī domā. Taču sosrosiešu virspriesteru kasta savu ticību sludina aiz daudz pragmatiskākiem apsvērumiem.

Vispārīgi ņemot, jebkuri indivīda rīcības ierobežojumi samazina patēriņu un otrādi. Ne velti daži sorosisma avangardisti aicina legalizēt vieglās (sākumā) narkotikas, prostitūciju, atcelt ierobežojumus azartspēlēm. Tāpat vienīgi no patēriņa pieauguma viedokļa jāuztver sorosiešu pagaidām vēl maskētie centieni graut ģimeniskās vērtības, jo ģimene kopumā patērē mazāk nekā atsevišķi indivīdi. Retais sorosietis to dara apzināti. Vairums to dara zemapziņas līmenī.

Pat it kā aiz cilvēkmīlestības apsvērumiem sludinātā dzimumu un rasu līdztiesība patiesībā ir vēlme paplašināt patērētāju loku. Ne jau Irānas sieviešu laime (nav neviena pārliecinoša pētījuma, ka musulmaņu sievietes būtu nelaimīgākas par viņu rietumu māsām) interesē sorosisma virspriesterus, bet gan tas, ka viņas netērē pietiekoši daudz līdzekļu celulīta novēršanai. Protams, šeit ar vārdu celulīts jāsaprot ne jau šī jēdziena fizioloģiskais aspekts, bet gan nevajadzīgi, reklāmu uztiepti tēriņi. Atcerēsimies Mario Pjuzo “Krustēvu”. Tur vecais dons Karleone negribēja iesaistīties narkotiku tirdzniecībā un kā vecs atpakaļrāpulis dabūja ciest. Jaunā gangsteru paaudze bija jau daudz pragmatiskāka jeb, runājot sorosiešu valodā, progresīvāka. Un nemānīsim sevi ar ilūziju, ka tā ir cita – kriminālā pasaule. Pasaule ir viena. Ir tikai dažādas tās izpausmes formas.

Sorosieši nav muļķi, un viņi necenšas vecajai pasaulei uzbrukt visās iespējamās frontēs. Kā labi stratēģi viņi savus galvenos uzbrukuma virzienus maskē. Cilvēki ir labticīgi un to labprāt izmato tie, kuri uz citiem lūkojas no augšas. Viena no sorosiešu pagaidām vēl neatklātajām uzbrukuma frontēm ir cilvēku vēlme piederēt kādai noteiktai nacionālai grupai. Tomēr, pazīstot sorosisma būtību, ir skaidrs, ka lepnums par nacionālo piederību ar laiku tiks pasludināts par izskaužamu aizspriedumu, kā piederīgs vecajai pasaulei.

Taču, kamēr sorosieši neuzbrūk nacionālajiem aizspriedumiem ideoloģiskajā līmenī, tie to dara ekonomiskajā segmentā. Kapitāls esot vispārnacionāls. Un ir vienalga, kam pieder dienas laikraksts vai televīzijas kanāls. Galvenais, ka tas aizstāv brīvu kapitāla kustību. Taču aiz visa šī ideoloģiskā dūmu aizsega ir jāsaprot viens. Ja firmas “Nike” strādnieks, Taizemē izvietotā rūpnīcā, par sporta apavu izgatavošanu saņem grašus, tad šīs firmas īpašnieki Ņujorkā var atļauties regulāri apmeklēt šo trešās pasaules valsti un izbaudīt dzimtenē nepieejamos priekus ar turienes mīlas priesterienēm. Turklāt vēl paziņot, ka ar savām investīcijām ceļ šīs valsts ekonomisko izaugsmi. Zināmā mērā viņiem ir taisnība. Taču liksim mierā firmu “Nike”, Taizemi un atgriezīsimies pašu mājās.

Kas Latvijā vēl pieder vietējiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no tautības? Vēl dažas bankas, pret kurām tiek izdarīts regulārs informatīvs spiediens par to it kā darbošanos pelēkajā ekonomiskajā zonā un viens nacionālais veikalu tīkls – “Elvi”, kuru smacē starptautiskajam kapitālam piederošie lielveikalu tīkli. Lai izvairītos no apvainojumiem angažētībā, gribētu izvairīties no Ventspils pieminēšanas, taču to šajā kontekstā ir tikpat kā neiespējams izdarīt. Manis pēc “Ventspils nafta” (“Ventbunkers”) varētu trīskārt piederēt Lembergam, taču ir grūti saprotams, kāpēc dažas Latvijas personas tik ļoti šos uzņēmumus grib atdot krieviem? Izskatās, ka dažiem sorosisma apoloģētiem jau tas vien, ka kaut kas Latvijā vēl pieder latviešiem, ir kā kauls rīklē un jādara viss, lai īpašumi nonāktu ārzemnieku rokās. Jo no Volstrītas, Londonas Sitijas, nu jau arī Arbata biroja logiem Latvija ne ar ko neatšķiras no Taizemes. Lēts darbaspēks un skaistas, ar veciem aizspriedumiem neapgrūtinātas sievietes. Iezemiešiem vajag tik labi strādāt un ar dziļu klanīšanos uzņemt ikvienu baudkāru ārzemnieku, kurš uzdodas par investoru. Nobeigumā jāpiebilst, ka šodien ikvienai, sevi kaut cik cienošai firmai ir savs sabiedrisko attiecību speciālists, kurš cenšas parādīt šo uzņēmumu pēc iespējas labvēlīgākā gaismā. No šāda viedokļa raugoties, varam tikai nojaust kādas summas sabiedriskās domas veidošanā izdod lielie starptautiskie koncerni ar miljardiem lielu budžetu.

Staļins bija naivs, kad, runājot par Romas pāvesta ietekmi, ironizēja, jautājot, cik viņam divīziju? Šodien jājautā – kādas ir tavas un tava grupējuma iespējas veidot masu kolektīvo apziņu. Un atbilde ir vienkārša – kam vairāk naudas, tam arī vairāk iespēju. Un šobrīd pasaulē naudas visvairāk ir tiem, kuri cenšas cilvēkus piespiest pēc iespējas vairāk patērēt. Vienalga ar kādām metodēm un ko tas nodara cilvēcei kopumā.