Cik daudz dzirdēta taisnošanās un sevis mierināšana ar “Programmas (vai ieraksti un filmas) ir tik dārgas, to taču nevar atļauties...” Ja nevari atļauties – nelieto! Mēs dzīvojam saskaņā ar tirgus ekonomikas likumiem, ja reiz šāda cena ir, tad ir cilvēki, kas to ir gatavi maksāt, un, ja indivīds nav spējīgs piedalīties šajā tirgū, neviens to nespiež. Nespēja nopirkt nedod tiesības nozagt (skaidrojums: ja cilvēks nevar atļauties “Lexus”, viņš brauc ar OPEL, ja nespēj arī to – iet kājām, un nekādā gadījumā nedodas uz salonu vienu sev nozagt).
Par daudz izslavētajiem “open source” jāsaka, ka, pirmkārt, ne vienmēr tas ir bezmaksas (pretēji plaši uzskatītajam), otrkārt, protams, drīkst izmantot “freeware”, taču tā vien izskatās, ka “freeware” piedāvātās iespējas ne pārāk apmierina datorlietotājus, ja reiz ir tik liels pirātisma līmenis. Nu ko, par ērtībām attiecīgi jāmaksā!
Ja mierinām sevi ar domu: “Tie ierakstu kompāniju īpašnieki vai datorprogrammu ražotāji jau tāpat ir sazagušies”, jāatceras, ka nodarbošanos ar ienesīgu biznesu nav īsti korekti dēvēt par zagšanu un ka pirātisma gadījumā vienīgais zaglis ir pats nelegālo ierakstu vai programmu lietotājs, par to arī nesot kriminālatbildību. Starp citu, nav liegts nevienam no mums uzsākt pašam savu veiksmīgu biznesu šajā sfērā, taču, ja pietrūkst talanta un uzņēmības, laikam vienīgais, kas paliek, ir akla skaudība un milzīga vēlme zagt.
Pirātisms, nemaz nerunājot par nesamaksātajiem nodokļiem, atstāj graujošu ietekmi uz konkrēto nozaru attīstību Latvijā, līdz ar to arī bremzējot labklājību kopumā. Piemēram, viens no iemesliem kāpēc Latvijā ir noteiktiem produktiem gandrīz divas vai pat vairāk reizes augstākas cenas ir pirātisms: tā kā nav pieprasījuma pēc legāliem ierakstiem vai programmām, tirgotājiem neatliek nekas cits kā celt cenas, lai varētu turpināt biznesu, vai pat bankrotēt. Protams, vēl jau arī paliek iespēja visu sev nepieciešamo iegādāties internetā.
Ir pienācis laiks beidzot saprast, ka intelektuālais īpašums ir tāds pats īpašums kā materiālais. Droši vien būtu diezgan nepatīkami savam iecienītākajam dziesmu autoram uzsist uz pleca un teikt: “Tu esi lāga zellis un man patīk tavas dziesmas, tomēr neapvainojies, ka es nenovērtēju tavu darbu un laiku un to visu tev nozogu”. Cik jauki gan būtu, ja pēc smagā darbā pavadīta mēneša priekšnieks izsauktu un paziņotu: “Malacis, lieliski pastrādāji šomēnes, ak, jā, algu gan laikam ieturēsim...”
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
