Tomēr šis punkts pēc savas uzbūves ir izteikti pretrunīgs un nepilnīgs. Pieaudzis cilvēks var aizrauties ar kārtējo ezotērisko mācību, taču kā būt ar bērniem? Kā garantēt bērna domas un apziņas brīvību (un garantētu neaizskaramību!), pirms viņš sasniedz savas attīstības stadiju, kad cilvēks kļūst patstāvīgs un lemtspējīgs?
Kāpēc dogmatiskā dzīves uztvere un reliģijas ir tik kaitīgas bērnam? Pamācoties cognitive science" apkopotās jomas, var ievērot, ka bērnam iedod statisku dzīves skaidrojumu, un pie tā arī paliek. Taču mūsdienu zinātnes pasaule parāda pasaules un pasaules izpratnes mainīgumu un nepārtrauktu attīstību – tātad arī cilvēka zināšanu mainīgumu. Statiskam cilvēkam ar vecām zināšanām dzīvē nav cerību sasniegt kaut ko īpašu. Dzīves ilgums un kvalitāte tikai pieaug, tātad ar vienām un tām pašām zināšanām pēc 50 gadiem būs grūti būt noderīgam citiem, cerībā pretim saņemt tā laika maiņas līdzekli kārotajos apjomos.
Statiski domājoši cilvēki sevi netrennē mācīties un radīt kaut ko jaunu. Jo cilvēks uzticamāks no galvenās grāmatas un kanceles pasludinātajam dzīvesveidam, jo mazāk inovāciju no viņa var sagaidīt. Kā no tādiem cilvēkiem gaidīt Latvijas Valsts attīstību?
Tātad, vecāki kopā ar baznīcu bērnam atņem spožo nākotni, kas klaji konfliktē ar cilvēka kā dzīvnieka iebūvētajiem principiem tomēr rūpēties par saviem pēcnācējiem, nevis apēst tos uzreiz pēc piedzimšanas.
Iespējams, ka reliģija ir viena no populārākajām un izplatītākajām cilvēces garīgajām slimībām, jo apziņas slimību pamatā ir ne tikai fiziski defekti, bet arī defektīva informācija. Reliģija iemāca būt nemainīgam un pareizam, kas sociālā vidē cilvēkam var radīt nopietnas problēmas.
Tomēr nevar noliegt, ka no reliģijām ir arī savs labums. Diemžēl mūsdienu sabiedrība ir raibs kokteilis ar dažāda izglītības un pasaules izpratnes līmeņa cilvēkiem. Tiem, kuri sevi nav nomocījuši ar izglītības iegūšanu, reliģija rada dzīves recepti, kura vismaz kaut nedaudz cilvēku notur pie pieņemamas sociālās uzvedības.
Reliģiskās sistēmas ikdienā stresainajam cilvēkam dod miera un stabilitātes izjūtu, remdē sirdsapziņas pārmetumus, sniedz vēl arvien bērniņu pieskatošā tēva un mātes efektu. Ir, protams, arī dažas striktas prasības (~10), kuras nosaka, kā jādzīvo.
Tomēr padomāsim par mūsu bērniem un viņu vajadzībām viszemākajās iespējamajās objektīvajās kategorijās, kuras maksimāli neietekmētu saprāts un radītā garīgā bagāža:
1. bērnus ir jārada;
2. par bērniem ir jārūpējas;
3. bērniem ir jāiemāca medīt, lai viņiem dzīvē ietu labāk, lai turpinātos suga.
No šīm rudimentārajām, dzīvnieciskajām, vērtībām varam konstruēt mūsdienu pasaules objektīvajām zinībām atbilstošu uzvedību attiecībā uz saviem pēcnācējiem: ja jau šodienas pasaule ir tik sarežģīta un mainīga, tad būtu labi, ja bērnam tiktu iemācīts pielāgoties pasaulei, un nemitīgi to apgūt no jauna, lai nodrošinātu savu sekmīgu izdzīvošanu, un sava bara pieaugumu un izdzīvošanu.
Kamēr bērns nav iepazinis visas iespējamās izvēles iespējas, un iemācījies jaunu mērķu sasniegšanas metodes, kamēr vēl neko nezina par objektīvo pasauli un tās objektīvajiem likumiem, tikmēr viņš PATS nevar pieņemt objektīvu, apzinātu un sev par labu nākošu lēmumu par reliģiozās dzīves uztveres pieņemšanu vai nepieņemšanu. Tāpēc bērnu ir jāpasargā no reliģijas, lai viņa domāšanai tiktu dota iespēja attīstīties līdz iespējamajam maksimumam uz doto brīdi.
Aicinu visus domājošos komentāros šo hipotēzi vai nu apgāzt, vai pierādīt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
