Elmārs Barkāns: Ar HIV/AIDS inficēto sociālais statuss — mainīsies  (1)

Šādu slimības "pacēlumu", kas skar to sabiedrības daļu, kas nepavisam netiek uzskatīta par riska grupu, jau ir piedzīvojusi Rietumeiropa. Kaut gan netiek prognozēts, ka Latvijā tuvākajos gados inficēto skaits palielināsies traģiskos apmēros, tomēr būtiski mainīsies inficēto cilvēku sociālais statuss. Problēma slēpjas tajā, ka sabiedrība mūsu valstī nav gatava šādam pavērsienam un joprojām dzīvo stereotipu žņaugos. Nospiedošais vairākums domā, ka HIV/AIDS nav "viņu problēma" un ka viņi no šīs slimības ir pasargāti. HIV speciālisti, mediķi un nevalstisko organizāciju darbinieki uzskata, ka viena no galvenajām problēmām HIV/AIDS profilaksē un ārstēšanā ir tieši šo stereotipu graušana.

Infekcija pielīp "nevainīgajiem"

Stereotipi ir dažādi. Viena "tikumīgās" sabiedrības daļa uzskata, ka galvenie HIV pārnēsātāji ir geji. Taču, izrādās, ka pēdējo gadu statistika liecina — homoseksuālā ceļā šo infekciju ir ieguvis absolūtais mazākums saslimušo. Heteroseksuālā ceļā ar HIV/AIDS inficēties ir daudz lielāka iespējamība, nekā piekopjot viendzimuma attiecības. Tomēr vislielākā iespējamība saķert infekciju ir, kontaktējoties ar narkomāniem. Kā stāsta mediķi, nesen, piemēram, inficēšanās tika konstatēta kādai meitenei, kuras draugs tikai vienreiz mūžā "paniekojās" ar narkotikām. Šļirci, ko bija lietojis jaunietis, pirms tam bija izmēģinājis kāds cits narkomāns. Tādā veidā inficējās meitene, kuru nevienam neienāktu prātā pieskaitīt pie riska grupas. Un šādu gadījumu būs aizvien vairāk, jo pieaug gan narkotiku izplatība, gan arī to jauniešu skaits, kuri "nomēģinājuši" tikai vienu reizi.

Tieši šāda HIV/AIDS izplatība jau notikusi t. s. vecajās ES dalībvalstīs, un tagad tā tuvojas jaunajām ES valstīm, bēdīgo prognozi "Nedēļai" skaidro Latvijas Infektoloģijas centra direktore Baiba Rozentāle. Cik lielu cilvēku daļu šī parādība var skart, un kad tieši paredzams visstraujākais dinamikas kāpums, speciālisti gan vēl precīzi nevar pateikt.

Pacientu ārstēšana izmaksā bargu naudu

Skaidrs ir viens: ja prognozētajā veidā mainīsies HIV/AIDS izplatības dinamika un struktūra, tas būs liels slogs valsts budžetam. Viena pacienta aprūpe un terapija gadā izmaksā aptuveni 10 000 latu, un to pilnībā sedz no budžeta. HIV/AIDS inficētam par ārstēšanu no savas kabatas nav jāmaksā ne santīms.

Inficētajiem ir vajadzīgs īpašs ārstniecības kurss — antiretrovirālā terapija. Londonā bāzētais starptautiskais "Panos" institūts, kas darbojas Globālās AIDS programmas ietvaros, tikko veicis pētījumu par to, kā Latvijā īstenoto mūsu valsts ANO Ģenerālās Asamblejas ārkārtas sesijā 2001. gada jūnijā akceptētās "Saistības par HIV/AID". Tajās teikts, ka tikai puse jeb 220 inficēto saņem nepieciešamo terapiju. Šeit jāpiemin, ka tomēr ne visiem inficētajiem ir nepieciešama antiretrovirālā terapija. Baiba Rozentāle arī skaidro, ka ārsti nevar piespiest pacientus ievērot ārstniecības kursu. Tā ir brīvprātīga pacientu līdzdalība, no kuras visbiežāk atsakās vai to nevar izpildīt tieši narkomāni. Ārstniecības gaitā cilvēkam divas reizes dienā pašam jāinjicē vai jādzer medikamenti, kā arī reizi nedēļā jāiet tos saņemt uz Infektoloģijas centru. Narkomāni pie tik striktas kārtības vienkārši nav pieradināmi. Viņiem viss ir vienalga. Ja mediķi šiem neapzinīgajiem pacientiem izsniegs medikamentus uz priekšu — ilgākam laika periodam nekā nedēļa, tā vienkārši būs vairāku tūkstošu latu izkaisīšana vējā.

Savukārt tik noraidoša attieksme, visticamāk, nebūtu tiem cilvēkiem, kuri pēc kāda laika tieši vai pastarpināti varētu tikt inficēti ar HIV/AIDS no saskarsmes ar narkomāniem — viņi vērsīsies pie palīdzības pie mediķiem.

Taču, kā jau minēts, šī ārstēšana izmaksā bargu naudu. Zāles vienam pacientam vien izmaksā vismaz 5000 latu gadā. Šai summai klāt jāpierēķina arī izmeklēšanas procedūras, aprūpe un tamlīdzīgi. Maksimālā summa, ko patērē viena pacienta ārstēšanai, veido aptuveni 12 000 latu gadā. Tā kā katra pacienta ārstēšanai izmanto individuālo pieeju un zāļu komplektāciju, ir izslēgta iespēja, ka Veselības ministrija varētu vairumā un par lētāku samaksu iepirkt tikai kādus piecu veidu medikamentus un tos tad arī piedāvāt visiem slimniekiem. Jāteic, ka Latvijā tiek izmantoti pasaulē līdz šim kvalitatīvākie izstrādātie medikamenti HIV/AIDS ārstēšanā. Tā kā farmakoloģijas nozare pastāvīgi attīstās un tiek izstrādātas aizvien jaunas zāles, tad jārēķina, ka nākotnē izmaksas varētu pieaugt vēl vairāk.

HIV nav mirstamā kaite

Pašlaik Infektoloģijas centrā terapiju saņem aptuveni 220 cilvēku. Ja rēķina, ka katra pacienta ārstēšanai iztērē ap 10 000 gadā, tad tas vien jau veido 220 000 latu. Tā kā HIV/AIDS nav mirstamā kaite, tad terapijas saņēmēju skaits proporcionāli pieaugs. Piemēram, cilvēks, kuram 1987. gadā pirmajam mūsu valstī tika konstatēts HIV vīruss, joprojām ir pie dzīvības un saņem terapiju.

Parasti tiek uzskatīs, ka valstīs, kur ir nodrošināti bezmaksas HIV/AIDS testi, inficēto skaits ir divas reizes lielāks. Piemēram, Āfrikas un Āzijas valstīs, kur medicīniskā aprūpe nav tik labi organizēta kā Latvijā, reāli inficēto skaits varētu būt šokējošs. Latvijā bezmaksas testi tiek veikti 16 vietās. Tomēr daudzi joprojām uzskata, ka tas ir maksas pakalpojums. Ir cilvēki, kas šo testu vēlas veikt privātklīnikās vai arī nezināšanas dēļ dodas pie maksas pakalpojumu sniedzēja. Jāteic, ka veikt bezmaksas testu var ar ģimenes ārsta norīkojumu vai konsultējoties ar infektologu.

Tad, kad par HIV/AIDS problēmu aizdomāsies arī sabiedrības "tikumīgākā daļa" un sāks veikt šos testus, varētu atklāties vēl vairāki simti inficēto. Taču, ja viņi neizvairīsies no terapijas, tad ir cerības sekmīgi ārstēties. Prakse rāda, ka cilvēks var nodzīvot visu dzīvi ar HIV infekciju, bet no HIV infekcijas nenomirt.