Pirmais, kas nāk prātā, uzzinot par šādu rīcību, tiešām ir domas par briesmās nonākušu runas un apziņas brīvību, par jaunu cenzūru, par analoģijām ar trīsdesmitajos gados Vācijā kurtajiem grāmatu sārtiem un tamlīdzīgām nosodāmām lietām. Protams.
Vēl jo vairāk šāds viedoklis var nostiprināties, ņemot vērā, kādu iemeslu dēļ šī grāmatu izņemšana, iespējams, notiek. Kā zināms, Spādes kunga aktivitātes ap Ventspils mēram milzīgu mantojumu atstājušā uzņēmēja Vitāla Lejiņa testamentu detalizēti aprakstītas grāmatā "Kas ir Lembergs?", kura rezultātā "Valtera un Rapas" plauktus šis darbs arī neieraudzīja.
Savukārt grāmata "Deviņas Āfrikas", kurā Lemberga un Spādes kungi gan nav pieminēti varētu būt "noziegusies" ar to, ka tās sarakstītājs ir viens no netīkamās Ventspils mēram veltītās grāmatas autoriem.
Tik tālu viss šķiet loģiski. No runas un apziņas brīvības aizstāvju viedokļa Spādes kungs pelnījis nosodījumu kā cenzors – amatieris, kuram nekādā gadījumā (ja sekojam šo te aizstāvju loģikai) nevarētu būt tiesības savā grāmatveikalā darīt to, kas viņam ienāk prātā – tirgot tās grāmatas, ko vēlas, un netirgot tās, ko nevēlas.
Tomēr, labi apzinoties, cik nepopulārs var būt mans viedoklis, es atļaušos nostāties citā pozīcijā. Esmu pārliecināta, ka pastāv pietiekami daudz racionālu un pietiekami plašai sabiedrības daļai simpatizējošu argumentu, kuru dēļ ne jau katrai grāmatai, kas mūsdienās tiek izdota Latvijā, būtu paverams ceļš uz grāmatveikalu plauktiem.
Manuprāt, patiešām ir diskusijas vērts, vai šādas grāmatas kā jauniznākusī "Deviņas Āfrikas" ir pelnījušas vietu grāmatveikalu plauktos – un ne jau tāpēc, ka tās autors ir vai nav atmaskojis grāmatveikala īpašnieka kādreizējus nedarbus. Un mēģināšu savu viedokli īsi pamatot, jo ar šo grāmatu patiešām esmu rūpīgi iepazinusies.
Nav noliedzams, ka vardarbības, tostarp seksuālās vardarbības tēma mūsdienu sabiedrībai – tostarp bērniem – kļūst aizvien aktuālāka: vardarbība – televīzijā, vardarbība – kino, vardarbība – datorspēlēs, vardarbība – preses izdevumos. Un te jautājums – vai tiešām tā šādos apjomos nepieciešama arī ceļojumu grāmatā par Āfriku?
Šāds jautājums tāpēc, ka patiesībā varu teikt īsi un bez pārspīlējumiem – zem ceļojumu apraksta krāsainajiem vākiem šajā gadījumā slēpjas viena no visvardarbīgākajām un asiņainākajām grāmatām, kādas pēdējos gados iznākušas Latvijā. Iespējams – visvardarbīgākā.
Daudzi desmiti lappušu te veltīti patiesi baismīgām asinsizliešanu, slepkavību, sakropļošanu, burvestību, genocīda, izvarošanu un citu zvērību ainām. Autors apgalvo, ka tie visi esot dokumentāli un patiesi, gan nesenā pagātnē notikuši, gan vēl joprojām notiekoši fakti. Varbūt – nestrīdēšos, jo ne jau par dokumentālismu runa.
Tāpat neapstrīdēšu to, ka, iespējams, Āfrikā patiešām tiek uzskatīts par normālu laikrakstu pirmajās lappusēs publicēt milzu fotogrāfijas ar bezbikšainu dziedātāju intīmākajām ķermeņa daļām (arī šāds attēls – iespējams, daudziem par šoku – atrodams grāmatā). Ja tur tā ir pieņemts – labi.
Bet atklāts ir jautājums – kam šīs šausmas un nekautrība vajadzīgas Latvijas lasītājam? Tikai ar aiz ausīm pievilkto argumentu, ka mums jāzina, kā patiesi dzīvo Melnajā kontinentā, būs par maz. Kam – patiešām, kam ir vajadzīgs viss šis šausmu apraksts? Vai mūsu dzīvē tā visa nav pietiekami? Vai mums labāk nevajadzētu pievērsties eiropeiskākām vērtībām, kuru tik ļoti pietrūkst mūsu sadzīvē, sabiedrībā, ģimenēs?
Teikšu godīgi – es atbalstu Spādes kunga iniciatīvu šādas grāmatas nobāzt iespējami tālākos plauktos. Nenobriedušiem prātiem tādas nevar dot neko labu. Otrādi – gan.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
