Bet popularitāte un atpazīstamība, jūs jautāsiet? Da nu, tā tik ir makten vajadzīga manta – kuras, turklāt, pateicoties Lemberga kungam, man vēl vismaz dažus gadiņus jau tāpat būs krietni vairāk, nekā varētu vēlēties. Būtu man vajadzīga tā, dabūtu jūs baudīt kārtējās grāmatas kārtējo atvēršanas svētku apzelējumu kārtējās dzeltenās preses publikācijās, pieminot tur saaicinātos kārtējos apnicīgos VIPus, uzkodas, runas un tostus. Sorri, nebija un nebūs.
Otrkārt, man ir arī pilnīgi vienalga, kurā grāmatveikalā kurā plauktā kurš veikala saimnieciņš šo grāmatu iebāž – jeb vai iebāž kaut kur pilnīgi citur. Varu tikai izteikt pārsteigumu par to cilvēku tumsonību un bērnišķīgumu, kuri dzīvo aizpagājušajā gadsimtā, nemana to, kādas ir mūsdienu reālās informācijas izplatīšanās iespējas, un neapjēdz, kā katrs viņu mēģinājums kaut ko kaut kur neizplatīt rada pilnīgi pretēju efektu. Bet lai – tas jau tikai labi.
Treškārt, man arī it kā ir pilnīgi vienalga, kādas emocijas da jebkurā baltrocīgā eiroorientētā kundziņā vai kundzītē izraisa dokumentāli un simtprocentīgi autentiski stāsti par tām neaprakstāmajām šausmām (ticiet man, grāmatā vēl ir salīdzinoši maigi stāstiņi), kas tikai dažu tūkstošu kilometru attālumā no mums notika vakar, notiek šodien un notiks rīt. Taču tieši par šo "treškārt" tad man arī ir pāris papildu vārdi sakāmi.
Faktiski sanāks, ka es pilnīgi negribot piemetīšu savu artavu vispārējā latvju sabiedrības "pozitīvisma celšanas" gaisotnē, bet, manuprāt, pilnīgi nenoliedzams ir fakts: atvainojiet, bet mēs dzīvojam tajā niecīgajā – ja skatāmies uz zemeslodi un visiem kontinentiem kopumā – pasaules daļā, kur cilvēkiem ir, ir un ir siltumnīcas apstākļi.
Klimats te ir puslīdz okei, un dabas stihija mūsu izpratnē kaut kādiem filipīniešiem var izraisīt neviltotu jautrību; te visiem vietējiem ir balta ādas krāsa, kas uz zemeslodes kopumā, sakiet ko gribat, tās īpašniekiem ir viens liels jo liels pluss; te visi ir puslīdz paēduši, ar savu pajumti un televizoru, darba cena te, ziniet, salīdzinot ar lielu daļu pasaules, tomēr ir brīnumaugsta; te ļoti reti šauj, dur, griež, uzšķērž, sacērt, izvaro; un galvenais – te visi ar visiem permanenti nekaro.
Bet – un te nu mans pozitīvisms beidzas – tā tas bija vakar, tā tas ir šodien, tā tas droši vien būs rīt. Bet tālāk? Kur ir garantija, ka Āfrika neatnāks arī pie mums? Un te nav runa par to, ka rīt mūs sagaida nēģeru iebrukums; ar Āfriku es saprotu šajā Tumsas sirdī, iespējams, visasāk saskatāmo (tiem, kas vēlas saskatīt, ne tiem, kas labāk novēršas) haosu, postu un iznīcību, kas gan indivīda, gan valsts, gan reģiona dzīvē var atnākt jebkurā mirklī un pilnīgi negaidot.
Jūs domājat – beirutieši gaidīja karu? Ūja nu, - tāpat kā Latvija padomju gadus, Beiruta bija laimīgi aizmirsusi kara laiku, sabūvējusies no jauna un kļuvusi par visu Tuvo austrumu dzīves baudīšanas vietu, kurp pulkiem vien devās savās mītnes zemēs islama stingrības nomocītie musulmaņi. Pozitīvisms plauka kā kolrābis lecektī – kamēr pēkšņi miniatūrā pastarā diena bija klāt…
Taču, ziniet, patiesībā man ir arī vienalga, kādās ilūzijās dzīvo kurš mūsu līdzpilsonis, kam dzīves stabilitātes mērs un kritērijs ir hipotekārā kredīta likme un šefa skatiens vai valūtas kurss. Turklāt, godīgi sakot, tam nēģerim, kuram tieši šajā brīdī atcērt kājeles, iegrūž ausī mietu vai vienkārši izmanto par dzīvo mērķi, arī ir pilnīgi vienalga, vai baltais mūsu zemītē jūt viņam līdzi un vai baltais apzinās, ka jau rīt viņam var sanākt tāpat.
Līdz ar to saistībā ar grāmatu ir tikai viena lieta, kas man nav vienaldzīga. Pat vairāk – tā man ir briesmīgi svarīga. Es ļoti ceru, ka būs vismaz daži ļaudis, kuri izlasīs Āfrikas tā sauktajām komercmedībām veltītās lappuses un pārstās ar lielām un jūsmīgām acīm noraudzīties uz visiem šiem te karginiem-kokaļiem-pornobukvaivadiem un viņiem līdzīgajām radībām, kas aizbrauc uz Melno kontinentu, lai tur no rīta ar paģirām izlīstu no pieczvaigžņu numura, pa celiņu aizstampātu pārsimt metrus, tur uzblieztu uz burtiski priekšā noliktu lielāku vai mazāku lopiņu un tad mājās lētticīgiem ļautiņiem lielītos ar savu fantastisko varoņdarbu.
Lai gan, ziniet… intereses pēc norādīju tieši uz šīm lappusēm, kur aprakstīta "medību" norise, dažiem personiski pazīstamiem, sabiedriski it kā gana aktīviem ļaudīm – un viņi tur nesaskatīja nekā īpaša, nosodāma vai pat nepatīkama. Sak', lai jau cilvēki izklaidējas par savu naudu – Āfrikā tak zvēru daudz. Tad kāda vispār man jēga vēlēties, lai kāds lasītu šo grāmatu? Labāk slienaiņiem par prieku saķibināt kārtējo miljonāru sarakstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
