Nils Sakss: Ne katra vardarbīga epizode ir pelnījusi nonākt Bībelē un citās grāmatās

To, kādu ļaunumu nodara vardarbības attēlojumi, domāju, apzinās ikviens, un lielākā daļa sabiedrības atzīst, ka mūsu uzdevums ir izskaust jebkādu vardarbības ietekmi, it īpaši lielu uzmanību pievēršot nenobriedušu prātu jeb jaunatnes profilaksei. Tomēr, ja Latvijas grāmatnīcu vadītāji šobrīd var vienoties vairs nepieļaut šādu nevajadzīgas vardarbības pilnu grāmatu nonākšanu savu veikalu grāmatplauktos, no kurienes tās varētu uzglūnēt katram nepietiekami vērīgam grāmatu pircējam, tad atklāts paliek jautājums – ko darīt ar tām grāmatām, kuras bijušas pieejamas jau ilgus gadus, un ir paspējušas iezagties daudzu grāmatu mīļotāju mājas bibliotēkās, kur tās var uziet arī neaizsargātās un pret vardarbību (tāpat, kā pornogrāfiju) īpaši uzņēmīgās nenobriedušās personības?

Mans piedāvājums būtu izveidot īpašu šim nolūkam paredzētu aģentūru, kura pulcētu jau pietiekami nobriedušos un pilsoniski atbildīgos Latvijas prātus. Šajā aģentūrā tiktu apzinātas potenciāli kaitīgās grāmatas, un pēc tam, mūsu valsts vadošo literātu vadībā, izstrādātas alternatīvas, jaunatnei un tikumiski morālai sabiedrībai draudzīgas versijas problemātiskajās grāmatās atrodamajām vardarbības ainām. Tās varētu aizstāt, piemēram, ar dabas aprakstiem vai citām nekaitīgām, bet vislabāk – arī izglītojošām versijām. Pēc tam šie jaunie varianti drukātā veidā tiktu izdalīti Latvijas pilsoņiem, lai katrs pats tos ielīmētu mājās atrodamajā grāmatā, aizklājot vardarbīgo epizodi ar jauno teksta variantu. Šāds risinājums būtu gan viegli realizējams, gan ekonomisks.

Protams, ka jaunizveidotajai aģentūrai vispirms vajadzētu ķerties pie grāmatas, kura ir atrodam teju vai katra Latvijas pilsoņa mājoklī. Šeit es runāju par Bībeli. Jā, mēs visi zinām, ka tajā rakstītais ir vistīrākā patiesība, tomēr arī patiesībā var būt par daudz vardarbības. Un nav nekādas vajadzības lieku reizi pakļaut mūsdienu jaunatni vardarbībai, kuras jau tāpat visapkārt ir daudz par daudz. Tādēļ būtu tikai apsveicami, ja vismaz Bībeli mēs varētu atbrīvot no brutālām, asiņainām ainām, tādējādi padarot to piemērotu jauno prātu nobriedināšanai.

Tā, piemēram, fragments no 2. Mozus grāmatas 12. nodaļas: "Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs. Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi."

Skaidri redzams, ka šeit aprakstīta cietsirdīga, nežēlīga vardarbība, proti, zīdaiņu nogalināšana, kā arī iesmērēšanās asinīm. Tādas izrīcības varbūt iederētos "Deviņās Āfrikās", bet ne jau grāmatā, kura ir mūsu morāles bāka un rokasgrāmata jaunatnes audzināšanai garā un tikumā. Tādēļ šo epizodi ir nepieciešams operatīvi nomainīt pret jauno, morāli uzlaboto versiju. Es piedāvātu šādu variantu: "Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un noskūpstīšu ikvienu pirmdzimušo, tā, ka tie aizmigs, bet jūs tikmēr klusiņām aiziesiet no Ēģiptes. Un piespraudiet pie savām drēbēm kādu košu atpazīšanas zīmi, lai es jūs pamanītu un nejauši nenoskūpstītu."

Arī mūsu Pestītāja dzīvē diemžēl ir ieviesušās pāris vardarbīgas epizodes, kuras nenobriedušam prātam var tikai kaitēt. Atcerēsimies kaut vai Mela Gibsona šausmu filmu, kurā visas šīs nevajadzīgās vardarbības ainas tika attēlotas pilnā krāšņumā, tādējādi kaitējot Jēzus tēlam un radot maldīgu, vardarbības pārpilnu priekšstatu. Visi būtu tikai ieguvēji, ja nevajadzīgi asiņaino krustā sišanas ainu aizstātu ar aptuveni šādu sižetu: "Jēzus apgūlās Golgātas kalnā un aizmiga. Kamēr viņš gulēja, ap viņu pulcējās dažādi jauki dzīvnieciņi – stirniņas, kaziņas un aitiņas, bet eņģeļi tikmēr dziedāja "Jūs, bērniņi, nāciet!" un citas no Svētdienas skolas pazīstamas melodijas. Jēzus bija ļoti noguris, tādēļ gulēja veselas trīs dienas, bet tad uzcēlās augšā un izglāba pasauli." Šādā gadījumā netiek mainīta vēstījuma būtība, bet tikai forma, padarot to vieglāk saprotamu, kā arī nekaitējot nenobriedušiem prātiem ar vardarbības detalizētiem izklāstiem.

Tāpat arī Jūdasa skūpstu vajadzētu aizstāt ar diviem vīriešiem vairāk piemērotu žestu – rokas paspiešanu vai uzsišanu pa plecu, lai nemusinātu lasītājus uz domām par netikumīgām attiecībām.

Pēc Bībeles rediģēšanas, aģentūrai būtu daudz kā darāma arī pašmāju literatūras lauciņā. It īpaši gribētos uzsvērt vardarbīgo Krustiņa nošaušanu, kuras vietā tēvs varētu ar viņu vienkārši izrunāties, tādējādi neaicinot ģimenes konfliktus risināt ar ieroču palīdzību, bet gan rādot pozitīvu tēva un dēla attiecību modeli.

Bet tas ir tikai viens no neskaitāmi daudzajiem vardarbības piemēriem literatūrā, tādēļ varam būt droši – jaunajai literatūras atbrīvotāju no vardarbības komandai vēl liels darbiņš priekšā.