Parisas iespējamības nosacījumi, šķiet, ir mūsdienas. Vairs nav aktieru, mākslinieku, komponistu, politiķu, dziedātāju vai klaunu, to vietā ir nākušas slavenības. Lai kļūtu par slavenību, nav nepieciešams sasniegt jebkādu meistarību jebkurā kaut cik nopietnā darbības jomā, galvenais ir spēja iegūt pēc iespējas lielāku publicitāti saviem centieniem. Kāds papildinātu, ka nav vairs teātra, kino, mākslas, mūzikas, politikas vai cirka, jo ir palikusi – vismaz no plašam patēriņam domātā – tikai izklaide.
Vienīgais patiesais talants ir spēja izklaidēt publiku, kas Parisai neapšaubāmi piemīt. Tomass Manns uzskatīja, ka Vāgners iemieso līdz ģenialitātei novestu diletantismu, – varētu teikt, ka Parisa attīsta šo īpašību sevī, izmantojot 21. gadsimta sniegtās iespējas.
Stars are Blind singla izdošana laika ziņā sakrita ar Elizabetes Švarckopfas – viena no 20. gadsimta izcilākajiem soprāniem – nāvi, kas Dienā gan netika pieminēta. Apgalvot, ka dziedāšana ir mirusi līdz ar Parisas (mūsdienu "soprāns") singla iznākšanu un tai sekojušo Švarckopfas nāvi, būtu visai patvaļīgi. Taču tāds secinājums ir ne mazāk ticams kā Parisas "kolēģa" popfilozofa Slavoja Žižeka uzskats, ka operas nāve sakrita ar psihoanalīzes izgudrošanu.
Interesanti, ka Parisa esot par nedēļu atlikusi singla laišanu klajā, lai tas nesakristu ar, turpināsim citēt Dienu, "ilgi gaidītā" Kristīnas Agileras jaunā albuma Back to Basics iznākšanu. Varbūt tiešām – Back to Basics! Kas tad ir Parisas kā "mūsdienu figūras" pamatā? Pirmais atbildes variants – nekas. Viņas pamatā nav nekas, tikai tukšums – šausminošs, pat atbaidošs un riebīgs. Lai gan Amerikā ir izdota Parisas biogrāfija, kurā apgalvots, ka patiesībā viņa esot gudra, pretējs apgalvojums šķiet ticamāks. Saprotams, ka mūsdienu liberālisma apstākļos nav iespējams liegt Parisai būt dumjai, taču problēma varētu būt nevis pašā Hiltonu mantiniecē, bet gan to cilvēku daudzumā, kas viņu patērē. Tātad, otrs atbildes variants – Parisas pamatā ir, vēlreiz atsaukšos uz avīzi, "meistarīga spēle uz robežas starp nepieradinātu seksualitāti un aizkustinošu naivumu". Pirmais varētu būt svarīgāks. Stars are Blind noklausīšanās vai Parisas smaržu uzsmidzināšana ir kļuvusi par surogātu seksuālai tuvībai ar viņu pašu. Vairāk atbilžu man nenāk prātā.
Rakstnieks Verleins Klinkenborgs nesen The New York Times komentārā rakstīja, ka sācis nožēlot jauna, ar tehnoloģijām pieblīvēta televizora iegādei iztērētos dolāru tūkstošus. Kāds draugs viņam ieteicis DVD filmas skatīties ar datoram pieslēgta projektora palīdzību, kas ļauj demonstrēt kino uz telpas sienas. Klinkenborgs nopriecājies, ka varētu izmēģināt šo, jauno latviešu valodā runājot, "fīču", taču atskārtis – mājās nav nevienas brīvas sienas, jo tās visas aizņem grāmatplaukti. Šķiet, ka grāmatplaukts ir palicis gandrīz vai pēdējais, kas var apturēt bezjēdzīgo skrējienu idiotisma virzienā, kura lāpnese un dievība ir Parisa Hiltone.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
